Šobrīd esmu mēģinājumos saprast lietas un apstākļus.
Nesanāk.
Un visvairāk nesanāk saprast, ko man pašai darīt. Sēdēt un gaidīt, un skatīties, kā viss iegrozās, vai tomēr labāk mēģināt iegrozīt tā, ka man gribētos..? Ja pavisam godīgi, tad bail jau atkal atdurties pret neko. Jo manā galvā varbūt viss izskatās mazliet labāk nekā ir un mazliet par daudz šaubīgi. Bet var jau būt, ka man tās šaubas jau automātiski kaut kur pieslēdzas, zinot, kā bijis pirms tam.
Šī brīža situācija gan ir mazliet ar vēsturi, ja tā varētu teikt. Bet tas jau nenozīmē, ka nevar dabūt pa pieri.
Atkal sadomāšu ne to, ko vajag, un ne tā, kā ir. Un tad atkal būs grūti un smagi. Kā man, (nezinu, kā tas sanāk) mēdz gadīties. Vienmēr.
Tad varbūt šoreiz vajadzētu būt citādāk. Varbūt šoreiz ir tā reize, kad jāpārkāpj pāri sev un kaut kam, kas līdz šim ir bijis traucējoši. Problēma laikam ir tikai tā, ka neesmu pārliecināta par to, kas tieši tas ir.
Stulbi blenžu uz vecām tapetēm, kur piespraustas dažas pastkartes, un ceru, ka varēšu kaut ko ģeniālu izdomāt.
Atkal nesanāk.
Šodien parādījās tēma par to, ka cilvēkiem apnīk un vairs nav interesanti, tiklīdz viņi tiek pie tā, ko grib. No tā arī mazliet bail.
Biežāk pamosties tā, kā šorīt. Tikai bez galvas lauzīšanas.
Un taureņi vienmēr paspēj atlidot pirms es sāku domāt.
Saka, ka laiks nogalina visus tauriņus vēderā. Šoreiz laiks viņus ir atvedis no jauna un varbūt pat divreiz vairāk.
