"Es pieņemu haosu, bet nezinu, vai haoss pieņem mani"
Pēdējie 3 mēneši ir bijis kā viens liels sprādziens un pilnīgs haoss manā galvā, darbos un domās. Haoss, lai saprastu, ka patiesībā jau nekas nav mainījies. Haoss, lai saprastu, ka viss vēl joprojām ir tieši tāpat, kā bijis līdz šim. No vienas puses tas mazliet nomierina, bet no otras - atstāj to skumjo sajūtu, ka pēc visas prāta lauzīšanas, nekas būtisks nav noticis.
Biju pilnīgi bez emocijām izpumpēta un apjukusi atkal mēģinot salikt visu pa plauktiņiem un saprast sevi. Neko daudz gudrāka nepaliku un sapratu tikai to, ka vēl joprojām gribu visu to pašu, ko agrāk. Un viss tas man vēl nav. Esmu tikusi atkal tikai līdz nepilnību un kļūdu meklēšanai sevī.
Un tie skaistie brīži, kas patiesībā neko daudz nenozīmē, tie sāp visvairāk.
