Mūžīgais un aktuālais jautājums - kāpēc vienmēr atrodas cilvēki, kas domā, ka saprot manu rīcību/kļūdas/dzīvi labāk nekā es pati? Es zinu, ka no malas viss izskatās citādāk, bet kāpēc tas viss ir jāizlaiž caur savu prizmu un jāmet acīs?
Šodien tāda sajūta, ka visa Pasaule ir manī vīlusies. Damn, it kā pašai man no tā būtu vieglāk. Nē, tas viss, tieši otrādi, nosit jebkādu vēlmi kaut ko darīt un vispār iziet no mājas. Jo, nedod Dievs, kāds kaut ko pārpratīs manās darbībās.
Kāpēc citiem tik ļoti satrauc tas, ko par mani domā vai runā, ja mani pašu tas nesatrauc vispār nemaz?
Iekšēji vienkārši gribas eksplodēt no bezspēka. No tā, cik ļoti var mest par piemēru savas tik skaistās, pareizās un sakārtotās dzīves. It kā tādas būtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru