Šodien nevaru sevi noformulēt.
Nezinu, kas vainīgs - pilnmēness tuvošanās vai cerība, ka ātrāk pienāks vasara. Vai, kā vienmēr, var taču vainot sliktos laikapstākļus.
Bet pie vienas atziņas gan esmu nonākusi. Tiklīdz saprot, ka visu (nu labi - daudzu) lietu, darbību un situāciju cēlonis ir motivācijas trūkums, uzreiz tā motivācija sāk rāpties virsū un atkal ir sajūta, ka tūlīt kalni gāzīsies. Un tas atkal ir tikai viena mazs klikšķītis, ko patiesībā pati esmu labā ziņā izprovocējusi. Jo kādam tas, iespējams, ir tikai joka līmenī, bet man tas joks ir bijis pareizajā laikā.
Vēl tikai jāsaprot, kā to raksturu "izaudzināt".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru