Tukša baterija.

Katru gadu, aptuveni šajā laikā, par un ap tēmu 'rudenī dikti skumji', man te ir kāds ieraksts. 

Tas nozīmē tikai to, ka nu nav tas izdomājums par visiem tik daudz zināmo un apspriesto rudens depresiju. Ok, nevajag varbūt to uzreiz tik skaļi kliegt apkārt, bet sajūta tik un tā ir. 

Vienkārši interesanti, ka tā. Aptuveni varu iztēloties, kā jūtas tukša baterija - kad ir jāeksistē un jādara, bet mazliet pietrūkst strāvas, lai uzlādētos.

Kaut gan nē, man patiesībā nav nekādas nojausmas par to un baterija nemaz nevar justies.

Pirms došanās mājās, pēdējā menā kafija, lai miegs mazliet paciešas. 

Pēdējās nedēļas laikā man mājās plīst trauki un piedeg katliņi. Nezinu, vai tas saistīti, bet neiepriecina un nepalīdz. 

Bet šorīt bija skaisti. Tāda vienkārša, neizskaidrojama, taču absolūti laba sajūta. 

Tie ir kuģi?

Vakar vakarā, un gandrīz arī naktī, bija fantastiski skaisti! 

Kad biju jau iekāpusi savās vilnas zeķēs, uzvilkusi padilušās treniņbikses, pagatavojusi pusotra litra lielu tējas krūzi un iegrimusi žurnāla lasīšanā par, ko gan citu, ja ne mīlestību un diētām, man piezvana Linda un saka, lai esmu gatavībā braukt uz jūru. 

Nopietni? Ārā ir auksts. Bet tā jau nebūšu es, ja nepiekritīšu. Vēl nezinu, vai tā ir mana labā vai sliktā īpašība, bet pagaidām dzīvot netraucē. 

Nācās atrast savu ziemas jaku, ietīties šallē līdz acīm un cerēt, ka nebūs traki vējains. 

Pa ceļam, protams, upeņu balzāmiņš - lai silda. 

Maksas stāvvietu pie pludmales ignorējam. Ja nu kāds ko prasīs, atbildēsim, ka sargs bija aizmidzis un nevarējām pamodināt, lai godīgi samaksātu, haha. Es gan varētu derēt, ka tā tiešām arī bija un viņam pilnīgi neienteresēja, vai kāds tur brauc. 

Atnācām, mjau! (jā, jā, inside joke, bet vajadzēja)

Un tāaaads miers un klusums, absolūts bezvējš, daudz, daudz zvaigžņu un milzīgs pilnmēness. 

Varētu pibilst kaut ko par romantiku, bet tas jau būtu pārāk salkani priekš manis, ha. Labāk teiksim, ka tas bija pilnīgs miers četratā. Lai gan mierīgi mēs nebijām - tā sajūta vienkārši tāda. 

Šobrīd nedēļas labāko ideju topā (man gan tāda nemaz nav :D) šis vakara izbrauciens man ir pirmajā vietā. 

Paldies, jūs esat forši! 

Un Rīga no otra Daugavas krasta arī smuka. 

LIVE. LOVE. LONDON.

Un tad tu aizbrauc uz Londonu un atkal iemīlies. Cilvēkos un lielpilsētā. 

noformulēt un saprast.

Šodien nevaru sevi noformulēt.

Nezinu, kas vainīgs - pilnmēness tuvošanās vai cerība, ka ātrāk pienāks vasara. Vai, kā vienmēr, var taču vainot sliktos laikapstākļus. 

Bet pie vienas atziņas gan esmu nonākusi. Tiklīdz saprot, ka visu (nu labi - daudzu) lietu, darbību un situāciju cēlonis ir motivācijas trūkums, uzreiz tā motivācija sāk rāpties virsū un atkal ir sajūta, ka tūlīt kalni gāzīsies. Un tas atkal ir tikai viena mazs klikšķītis, ko patiesībā pati esmu labā ziņā izprovocējusi. Jo kādam tas, iespējams, ir tikai joka līmenī, bet man tas joks ir bijis pareizajā laikā. 

Vēl tikai jāsaprot, kā to raksturu "izaudzināt". 

izdomāt visu

Trīs tukšas vīna pudeles, četras glāzes, šokolādes papīrs un citramons. Meitenes izgāja pilsētā.

Pēc tādām dienām kā vakardiena gribas vienkārši sevi pārtaisīt par labāku cilvēku. Jo vienkārši noslinkot sestdienu nav gluži tas pats, kas neko neizdarīt, jo ir jācīnās ar paģirām. Šoreiz gan vairāk ar morālām. Gribas sevi sapurināt un iekaustīt. Mājas kārtošana arī uz priekšu neiet, grāmata nelasās; vienīgi var mēģināt paskatīties kādu filmu un cerēt, ka sanāks uztvert domu pa vidu visām savām domām un sevis šaustīšanai. Tik daudz var sadomāt, apdomāt un izdomāt. Gandrīz pilnīgi visu, ko vajag un nevajag.

Bet tai domāšanai savs labums šodien. Tiku skaidrībā par diviem sev svarīgiem jautājumiem. Pirmais no tiem ir jaunā frizūra - beidzot izdomāju, ko gribu! Rīt iešu pucēties. 

Un otrs - man tomēr ir rozā brilles! Sveiki. Kad viss rādās tik jauki un skaisti un ik pa laikam nākas sevi pieķert ar muļķīgu smaidiņu sejā. Un visu laiku ir labs noskaņojums.

Nu, Baiba, ja tu pēc tam raudāsi...

Un vēl es tiku pie uzdevuma iet vakariņās, jo es savus solījumus mēdzu turēt.