otrdiena, 2011. gada 23. augusts

STOP!zīme

Ar bērniem ieeja aizliegta!
Viesnīcas, restorāni un lidsabiedrības ir nopietni uztvēruši sūdzības par kliedzošiem mazuļiem un, izdabājot saviem klientiem, šo problēmu mēģina risināt ar stop zīmi. «Piedod, mazais, tev šodien neveicas – šeit paēst varēs tikai tavs lielais brālis,» tā par aizliegumu ienākt restorānā ar bērniem smejas kāda blogere. Tomēr, smejieties vai raudiet, ir uzņēmēji, kas nevēlas pakļaut savus klientus riskam, ka viņu atpūtu sabojās kāds trokšņojošs mazulis. «Ar bērniem ieeja aizliegta» kustība, šķiet, kļūst arvien plašāka, aizliedzot vai ierobežojot bērnu atrašanos restorānos, viesnīcās, lidaparātos, kinoteātros un citās sabiedriskās vietās. Šī pretrunīgā tendence ne tikai piesaista sabiedrības uzmanību un izraisa diskusijas, bet arī aug tās atbalstītāju loks, turklāt ne tikai bezbērnu indivīdu, bet arī dažu vecāku vidū. Kas vēl interesantāk – uzņēmumu īpašnieki atzīst, ka līdz ar jauno noteikumu pieņemšanu bizness plaukst un zeļ, savukārt eksperti runā par jaunas patērētāju grupas rašanos.

Ja godīgi, tad nezinu, kāpēc mani tik ļoti "paķēra" šis raksts šodienas LD Biznesa žurnālā. Bet fakts tāds, ka man tas liekas totāls absurds. Nu neteikšu jau, ka mani iepriecina raudoši bērni lidmašīnās, bet šis tā kā būtu par traku - aizliegt apmeklēt kādu vietu kopā ar visu ģimeni tikai tāpēc, ka pastāv iespēja, ka mazais sāks niķoties.

Prieks vismaz par Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektores Santas Graikstes teikto, ka: "Latvijā noteikti šādu vietu nav, jo vēlamies pozicionēties kā ģimenēm ar bērniem draudzīga valsts".

Kad gan bērni kļuva par ko līdzvērtīgu cigarešu dūmiem? Vainojiet pie tā kaudzi bezbērnu pieaugušo, kam ir gana lieli naudas līdzekļi.

piektdiena, 2011. gada 19. augusts

Novirze no iesāktā

Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala. 
/I. Ziedonis/
 
Nebiju domājusi, ka kādreiz apsvēršu domu, ko apsveru tagad. Jo tā jau laikam ir - kad viss it kā ir labi, kaut kam ir jāsačakarējas pilnībā. Citādāk jau laikam nebūtu interesanti.

It kā mazliet bail, jo apzinos, ka diezgan daudz nāksies pazaudēt. Bet tajā pašā laikā - šobrīd tā ir labākā iespēja, lai nevajadzētu mēģināt izdzīvot, bet varētu atļauties dzīvot. Nedomājot par to, ka esmu kādam kaut ko parādā vai esmu no kāda atkarīga. Man vienkārši nepatīk atskaitīties, nepatīk, ja pati nevaru izdarīt visu, kas jāizdara.

Zinu, ka, ja man tagad nebūtu tāds atbalsts, kā man ir, tad, visdrīzāk man nebūtu ne puse no tā, kas ir. Tieši tas jau arī ir visgrūtāk - atbildība pret tiem, kas mani atbalsta. Un pienākums nepievilt. Tas, kas ir tik grūti. Jo ir lietas, kas mainās, situācijas, kas neļauj izdarīt tā, kā "vajadzētu".

Tagad ir jāpieņem, iespējams, līdz šim nopietnākais lēmums. Nopietnākais varbūt ne tik daudz nozīmes ziņā, kā tajā ziņā, ka uz kādu laiku palikšu pavisam viena ar savu lēmumu. Un tas vienkārši būs jāpārdzīvo. Mums visiem, ne tikai man. Un šoreiz es par sevi neuztraucos nemaz. Vairāk uztraucos par to, ka mani nesapratīs. Zinu, ka nesapratīs. Un nebūs jau jēgas skaidrot - tas arī tas, kas visvairāk saskumdina.

Ar šo ierakstu neko daudz jau es nepateicu. Un varbūt nemaz nebija mērķis kaut ko pateikt. Tikai pašai vēlreiz mazliet padomāt.