Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala.
/I. Ziedonis/
Nebiju domājusi, ka kādreiz apsvēršu domu, ko apsveru tagad. Jo tā jau laikam ir - kad viss it kā ir labi, kaut kam ir jāsačakarējas pilnībā. Citādāk jau laikam nebūtu interesanti.
It kā mazliet bail, jo apzinos, ka diezgan daudz nāksies pazaudēt. Bet tajā pašā laikā - šobrīd tā ir labākā iespēja, lai nevajadzētu mēģināt izdzīvot, bet varētu atļauties dzīvot. Nedomājot par to, ka esmu kādam kaut ko parādā vai esmu no kāda atkarīga. Man vienkārši nepatīk atskaitīties, nepatīk, ja pati nevaru izdarīt visu, kas jāizdara.
Zinu, ka, ja man tagad nebūtu tāds atbalsts, kā man ir, tad, visdrīzāk man nebūtu ne puse no tā, kas ir. Tieši tas jau arī ir visgrūtāk - atbildība pret tiem, kas mani atbalsta. Un pienākums nepievilt. Tas, kas ir tik grūti. Jo ir lietas, kas mainās, situācijas, kas neļauj izdarīt tā, kā "vajadzētu".
Tagad ir jāpieņem, iespējams, līdz šim nopietnākais lēmums. Nopietnākais varbūt ne tik daudz nozīmes ziņā, kā tajā ziņā, ka uz kādu laiku palikšu pavisam viena ar savu lēmumu. Un tas vienkārši būs jāpārdzīvo. Mums visiem, ne tikai man. Un šoreiz es par sevi neuztraucos nemaz. Vairāk uztraucos par to, ka mani nesapratīs. Zinu, ka nesapratīs. Un nebūs jau jēgas skaidrot - tas arī tas, kas visvairāk saskumdina.
Ar šo ierakstu neko daudz jau es nepateicu. Un varbūt nemaz nebija mērķis kaut ko pateikt. Tikai pašai vēlreiz mazliet padomāt.
Nebiju domājusi, ka kādreiz apsvēršu domu, ko apsveru tagad. Jo tā jau laikam ir - kad viss it kā ir labi, kaut kam ir jāsačakarējas pilnībā. Citādāk jau laikam nebūtu interesanti.
It kā mazliet bail, jo apzinos, ka diezgan daudz nāksies pazaudēt. Bet tajā pašā laikā - šobrīd tā ir labākā iespēja, lai nevajadzētu mēģināt izdzīvot, bet varētu atļauties dzīvot. Nedomājot par to, ka esmu kādam kaut ko parādā vai esmu no kāda atkarīga. Man vienkārši nepatīk atskaitīties, nepatīk, ja pati nevaru izdarīt visu, kas jāizdara.
Zinu, ka, ja man tagad nebūtu tāds atbalsts, kā man ir, tad, visdrīzāk man nebūtu ne puse no tā, kas ir. Tieši tas jau arī ir visgrūtāk - atbildība pret tiem, kas mani atbalsta. Un pienākums nepievilt. Tas, kas ir tik grūti. Jo ir lietas, kas mainās, situācijas, kas neļauj izdarīt tā, kā "vajadzētu".
Tagad ir jāpieņem, iespējams, līdz šim nopietnākais lēmums. Nopietnākais varbūt ne tik daudz nozīmes ziņā, kā tajā ziņā, ka uz kādu laiku palikšu pavisam viena ar savu lēmumu. Un tas vienkārši būs jāpārdzīvo. Mums visiem, ne tikai man. Un šoreiz es par sevi neuztraucos nemaz. Vairāk uztraucos par to, ka mani nesapratīs. Zinu, ka nesapratīs. Un nebūs jau jēgas skaidrot - tas arī tas, kas visvairāk saskumdina.
Ar šo ierakstu neko daudz jau es nepateicu. Un varbūt nemaz nebija mērķis kaut ko pateikt. Tikai pašai vēlreiz mazliet padomāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru