Tagad te būs daudz varbūt neloģiski teikumi un lietas, kas sakrājušās iekšā. Tikai priekš sevis un, visdrīzāk, neviens tāpat īsti nesapratīs, par ko ir lieta. Jo patiesībā ne par ko. Tikai mans pašas iekšējais stāvoklis un sajūtas, ko nevar uzrakstīt. Bet mazliet to visu izlikt ir vēlēšanās.
Nedēļas laikā notikušās likumsakarības mani vienkārši ir mazliet izsitušas no sliedēm un ritma. Iekšā tāda sajūta, kā tad, kad ir taureņi iemīloties. Bet šoreiz tikai nav tā labā sajūta. Ir dīvaini - tā kā priekšnojauta. Tikai nezinu kam. Jau no vakardienas pēcpusdienas. Līdz šodien, pēc sarunas ar Lindu, tas viss vēl vairāk iekšā eksplodēja.
Laikam jau ne sliktā nozīmē. Tā sajūta man pat mazliet patīk, jo nekad nav pievīlusi un zinu, ka tiešām kaut kas interesants varētu notikt. Vai varbūt vienkārši kaut kas nozīmīgs un pat neiedomājams.
No vienas puses pilnīgs nemiers un sajūta, ka varētu tagad spridzināt un kalnus gāzt. No otras puses darīt negribas pilnīgi neko.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas pacieš daudz un reti eksplodē. Bet kā kāds gudrs cilvēks ir teicis - visam ir robežas. Un viss notiek likumsakarīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru