slēdzis

Galvā kaut kas saslēdzās, pārslēdzās un ieslēdzās tā, ka 2 dienas no taureņiem vēderā gribējās vemt. Un galvenais, ka nevar saprast, no kā un par ko tas stress. 

Zinu, ka atkal sevi pārsteidzu, bet šoreiz arī daudz atklāju. Kaut ko, kas ir noderīgi man pašai. Protams, ka kādu brīdi galvā bija vēl lielāks mindfuck nekā parasti man ikdienā (kur tā jau ir daudz). 

Bet, runājot ar cilvēku, kurš man - principā necik nepazīstamam cilvēkam - var izstāstīt pus dvēseli ārā.. Tas ļoti aizķer. Un aizķer tā dziļi. Sen nebiju tik ļoti aizrautīgi klausījusies, ko kāds stāsta, katru vārdu dzirdot ar nedalītu uzmanību. 

Un saprast, ka var būt tik ļoti līdzīgi. Tikai lielākā atšķirība, ka es parasti neko nestāstu, es to visu izdzīvoju savā galvā un čakarēju sev prātu tā, ka maz neliekas. Var jau būt, ka vēl neesmu atradusi cilvēku, kam es varētu atļauties kaut ko "izlikt uz paplātes", kaut ko tik ļoti savu. Cilvēku, kurš varētu vienkārši klausīties, varbūt kaut ko piebilst, bet nemācīt mani aiz katra teikuma, par to, kas nav pareizi. 

Sen nebija sanācis satikt cilvēku, kura stāstītajā varu klausīties visu dienu, saprast un nenogurt. Un tā varētu vēl ilgi. Varbūt pat ne sen, bet vispār nē. 

Tikai vēl jāiemācās tā svarīgā lieta - runāt un pateikt. Pateikt, kamēr nav par vēlu. Tas man vēl nesanāk. Vai precīzāk - es laikam vēl baidos no kaut kā.

Un kādā brīdī nesajukt prātā no tā, ka nezinu, ko daru.

paģiru murdziņi drūmās krāsās

Vakar uznāca kaut kādas pārdomas par to, kur es esmu, ko daru un ko gribu. Un šodien, līdz ar diezgan smagām paģirām, atnāca arī drūmās nokrāsās esošas domas un sajūta, ka kaut kāds pamats ir izsists. Ne tik daudz fizisks un apkārtējo apstākļu veidots, cik morāls. Pēkšņi kaut kur izkūpēja viss, pie kā mēģināju pieturēties un no kā ņēmu kaut kāda veida pozitīvo enerģiju, lai uzturētu virzību uz priekšu. Apstājās mana pozitīvā domāšana un pilnīgi krasi pagriezās negatīvā gultnē. 

Lai arī kā vienmēr esmu paļāvusies un ticējusi tam, ka visam ir savs laiks un viss notiks tā, kā un kad tam jānotiek. Šodien man šķiet, ka viss jau ir nokavēts. Tikai slikti laikam ir tas, ka nevaru noteikt, kas tieši. 

Tas lielākais iemesls, kas man liek te tā uz skumjās nots izlikt sevi, ir tas, ka man apkārt ir tik daudz fantastiski, lieliski, talantīgi un gudri cilvēki. Mana sajūta tajā visā ir tāda, it kā es būtu vienkārši nesaprotams, eksistējošs objekts, kas kaut kādu iemeslu dēļ velkas līdzi un, laimīgas sagadīšanās rezultātā, nokļūst tur, kur sanāk. 

Par mērķi te nav ko runāt.

Par stabilitāti arī nē. 

Kaut kur iekšā kaut kas ir salūzis. Tā varētu būt spēja noticēt. Šobrīd es kaut kam ļoti neticu.

Var jau būt, ka šodien man tā vienkārši iznāca morāla caureja un man tikai mazliet pietrūkst saules. Bet var arī būt, ka pietrūkst kas stipri vairāk.

I feel sorry for the wasted life