Galvā kaut kas saslēdzās, pārslēdzās un ieslēdzās tā, ka 2 dienas no taureņiem vēderā gribējās vemt. Un galvenais, ka nevar saprast, no kā un par ko tas stress.
Zinu, ka atkal sevi pārsteidzu, bet šoreiz arī daudz atklāju. Kaut ko, kas ir noderīgi man pašai. Protams, ka kādu brīdi galvā bija vēl lielāks mindfuck nekā parasti man ikdienā (kur tā jau ir daudz).
Bet, runājot ar cilvēku, kurš man - principā necik nepazīstamam cilvēkam - var izstāstīt pus dvēseli ārā.. Tas ļoti aizķer. Un aizķer tā dziļi. Sen nebiju tik ļoti aizrautīgi klausījusies, ko kāds stāsta, katru vārdu dzirdot ar nedalītu uzmanību.
Un saprast, ka var būt tik ļoti līdzīgi. Tikai lielākā atšķirība, ka es parasti neko nestāstu, es to visu izdzīvoju savā galvā un čakarēju sev prātu tā, ka maz neliekas. Var jau būt, ka vēl neesmu atradusi cilvēku, kam es varētu atļauties kaut ko "izlikt uz paplātes", kaut ko tik ļoti savu. Cilvēku, kurš varētu vienkārši klausīties, varbūt kaut ko piebilst, bet nemācīt mani aiz katra teikuma, par to, kas nav pareizi.
Sen nebija sanācis satikt cilvēku, kura stāstītajā varu klausīties visu dienu, saprast un nenogurt. Un tā varētu vēl ilgi. Varbūt pat ne sen, bet vispār nē.
Tikai vēl jāiemācās tā svarīgā lieta - runāt un pateikt. Pateikt, kamēr nav par vēlu. Tas man vēl nesanāk. Vai precīzāk - es laikam vēl baidos no kaut kā.
Un kādā brīdī nesajukt prātā no tā, ka nezinu, ko daru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru