Vakar uznāca kaut kādas pārdomas par to, kur es esmu, ko daru un ko gribu. Un šodien, līdz ar diezgan smagām paģirām, atnāca arī drūmās nokrāsās esošas domas un sajūta, ka kaut kāds pamats ir izsists. Ne tik daudz fizisks un apkārtējo apstākļu veidots, cik morāls. Pēkšņi kaut kur izkūpēja viss, pie kā mēģināju pieturēties un no kā ņēmu kaut kāda veida pozitīvo enerģiju, lai uzturētu virzību uz priekšu. Apstājās mana pozitīvā domāšana un pilnīgi krasi pagriezās negatīvā gultnē.
Lai arī kā vienmēr esmu paļāvusies un ticējusi tam, ka visam ir savs laiks un viss notiks tā, kā un kad tam jānotiek. Šodien man šķiet, ka viss jau ir nokavēts. Tikai slikti laikam ir tas, ka nevaru noteikt, kas tieši.
Tas lielākais iemesls, kas man liek te tā uz skumjās nots izlikt sevi, ir tas, ka man apkārt ir tik daudz fantastiski, lieliski, talantīgi un gudri cilvēki. Mana sajūta tajā visā ir tāda, it kā es būtu vienkārši nesaprotams, eksistējošs objekts, kas kaut kādu iemeslu dēļ velkas līdzi un, laimīgas sagadīšanās rezultātā, nokļūst tur, kur sanāk.
Par mērķi te nav ko runāt.
Par stabilitāti arī nē.
Kaut kur iekšā kaut kas ir salūzis. Tā varētu būt spēja noticēt. Šobrīd es kaut kam ļoti neticu.
Var jau būt, ka šodien man tā vienkārši iznāca morāla caureja un man tikai mazliet pietrūkst saules. Bet var arī būt, ka pietrūkst kas stipri vairāk.
I feel sorry for the wasted life
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru