Kārtīga balle, spēcīgs koncerts, garas un ne tik garas manas čīkstēšanas, negulētas naktis, izskriešanās pa mežu, pārēšanās un labs kino.
Emocionāli grūta, bet piepildīta puse nedēļas, kopš esmu atpakaļ, ir pagājusi.
Lai cik ļoti gribētos sēdēt mājās un ne ar vienu nesarunāties. Kārtējais belziens pa pieri un atgādinājums sev pašai, ka jāpasaka paldies maniem draugiem un cilvēkiem, kas ir klāt un sapurina tieši tad, kad nepieciešams. Un tad, kad pašai grūti atzīt, ka vajag. Un tā brutāli sapurina. Bet caur smiekliem un asarām kaut kāda apskaidrība rodas. Vai vismaz nedaudz lielāks sirdsmiers (vai ilūzija par to).
Ja es tagad teiktu, ka viss ir kārtībā, Linda atbildētu: "Tu nezini!".
Bet es gribētu uzzināt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru