Un tad pienāca rudens. Un milzīgas bailes.
Var jau būt, ka tas viss ir tikai mūsu iedomās un ka paši jau vien sevi noskaņojam tai lielajai rudens depresijai. Bet bez iemesla, šķiet, tādi pieņēmumi nerodas.Tad, kad no kokiem nobirst viss tas zelta skaistums, kas piegādā mums skābekli, nobirst arī daļiņa no manis. Sliktākais laikam, ka nezinu, kura tieši, lai varētu mēģināt saglābt un savākties kopā. Tieši kā I. Ziedoņa rakstītais: "Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk nekā eksplodēt.". Ja nav ne mazākās nojausmas, kas jāsalabo, tad nekas nedarbosies.
Un, ja nezinu, kā savākt sevi - kā lai vēl saprot otru? Patiesībā jau sākumā vairāk domāju tieši par otru, līdz aizdomājos (kā laikam loģiski tam arī bijā jābeidzas) par kļūdas iespējamību sevī. Tak nē, ne jau. Un te nevaru saprast, kas ir labāk/sliktāk - tas, ka vairāk uztraucos par citiem vai tas, ka par maz piedomāju par sevi. Gan jau ka abējādi. Līdzsvaram taču jābūt, ha. Bet man tā kaut kā sanāk par citiem pārdzīvot dubultā.
Iespējams, ka pēdējā pus gada pārmaiņas sevī esmu pārvērtējusi un tas tikai man vienai šķiet kaut kas grandiozs. Tik briesmīgi grūti nedomāt sliktu. Bet man rādās murgi un es negribu ticēt.
Jocīgi, ka, aptuveni pirms gada ap šo laiku, man bija traki priecīgs ieraksts, cik viss ir skaisti un laimīgi. Tagad arī ir! Un ļoti. Tikai nespēju izskaidrot, kāpēc tik ļoti bail kaut ko pazaudēt. Vai varbūt saprast, kas jau ir pazudis.
Normāla dvēseles caureja publiskā telpā. Bet, kad pāri pusnaktij viena sēžu dzīvoklī absolūtā bezmiegā un nav kam to visu uzkraut, lai klausās, manam sirdsmieriņam pietiek arī ar šo.
Laikam jau sākumā vajadzēja rakstīt brīdinājumu, ka te jau tikai kārtējā "par un ap" būšana. Sōrī!
Tas ir tikai rudens. Tas ir tikai nogurums. Tā ir tikai briesmīga baiļu sajūta. Ļoti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru