laisko brīvdienu statistika.

Skaitļi gan varētu būt neprecīzi priekš statistikas, jo, ja pavisam godīgi, tad nebija laika baigi domāt un paturēt tos galvā.

2 pilnas dienas un vēl mazliet no piektdienas pavadītas horizontālā stāvoklī pie ekrāna skatoties visu, ko vien var noskatīties. Reizēm tā drīkst. Reizēm vajag. 

6 filmas, 2 skeletona braucieni, 4 bobsleja braucieni, 1 biatlona disciplīna un n-tie nejauši izvēlēti video.

45cm pica, 4 Colas bundžiņas, 1 milzīgs pomelo, daudz neveselīgu našķu un tikai viens neliels gājiens ārpus četrām sienām uz veikalu.

Un kādi pāris desmiti mazu un lielu bučiņu.

Tomēr nav jau svarīgi cik, bet gan - kāpēc. Un svarīga ir tā sajūta, ka var justies tik labi un ērti, cik ir vēlēšanās. 

Labi, ka ir ziema un tās rozā brilles, laika apstākļu ietekmētas, tik ātri neuzkrīt uz acīm, bet galvā neapšaubāmi jau ir pavasaris.

Es taču esmu nelabojama, haha. 

svētdienas piezīmes ar atskatu uz gadumiju

Tāda īpaši lēna un tukša svētdiena. Bet apzīmējums 'tukša' gan nav šeit jāsaprot kā negatīvs jēdziens. Vienkārši nevaru saņemties neko darīt vai vismaz izdomāt, ko gribu darīt. Un tad sanāk atkal mazliet laika iemest savu nedēļas izdomāto domu kopsavilkumu lielajos interneta plašumos. 

Par to maģisko pusnakti un šampānieša jūru (kas patiesībā bija nekas vairāk kā lētais dzirkstošais vīns uz akciju) un cerību pilnajām, neskaidrajām acīm, kurās atspīd salūta mirdzumiņi. Bet, lai nu kā, sava burvība tajā visā tomēr ir. Varbūt no cerībām, kas strāvo no apkārtējiem, gaidot kaut ko jaunu un skaistu. Ak, jā, man joprojām patīk sarkasms.

Pirmais noteikums, ko biju sev uzstādījusi par ballīti bija tas, ka, lai tur vai kas, ir jābrauc kaut kur ārpus Rīgas. Klasiski, ka aptuvenais plāns parādījās aptuveni pusotru dienu pirms un pavisam skaidrība iestājās tikai gada pēdējā datuma pēdējās stundās. Meitenes kā konfektes dosies uz mazpilsētas balli! Atlika tikai izspert joku par to, ka varbūt jāsatiek mūža mīlestība, uz ko atbildot manas kompanjones man novēlēja veiksmi, ha. Bet tādas jau ir tās mazās, muļķīgās jaungada nakts vēlēšanās.

Un tad par to, cik ļoti var pierast pie mazām ikdienas lietiņām un sarunām par it kā neko īpašu. Sākot ar ziņu feisbukā ar tekstu "Sveika jaunā gada deju partnere" un turpinot ar jocīgu smaidiņu sejā katru reizi, kad nopīkst telefons, informējot par jaunu ziņu. Man gan no dejošanas tajā naktī sanāca vairāk mēģināšana tikt līdzi savas galvas griešanās ātrumam. Bet tad jau laikam nebija nemaz tik traki, ja jau pēc tā vēl kāds ar mani grib sarunāties.

Nu labi, es sevi mierinu! :D

1. janvāris gan atkal pierādīja, ka tas ir datums, kura patiesībā nav, jo tiek vai nu nogulēts vai pavadīts cīņā ar briesmīgām galvassāpēm un dažiem šampja burbuļiem, kas vēl aizķērušies tajās pelēkajās šūniņās, ar ko lielākā daļa cilvēku mēdz domāt. Manā kontā tās bija nogulētas gandrīz 24 stundas. 

Savs paldies šeit, protams, tiek arī Lindai - par ierosinājumu, par uzņemšanu un par naktsmājām un par to, ka ir ko atcerēties.

Nu kaut kā tā man te šodien sanāca.

Bet to vētru es kaut kā nejūtu. Un man patīk cilvēki ar skaistiem smaidiem.

bojāšana

Cilvēkam ir tāda interesanta īpašība (?) bēgt vai izvairīties no problēmām un sarežģījumiem. Vai izlikties, ka tādu nemaz nav un viss ir tieši tik vienkārši, cik iespējams. Bet no tā jau tā problēma nepazūd un gaisā neizkūp. Kas vienam ir atrisinājums, otram varbūt ir vēl lielāks sarežģījums un neizpratne.

Nepateikt reizēm ir sliktāk. Neizrunātais nepazūd, tas grauž katru dienu.

Nebojāsim viens otram dzīvi.

Vismaz vienu. Vismaz vienam.

Jo otra ir diezgan sačakarēta.

paldies vienkāršais

Kārtīga balle, spēcīgs koncerts, garas un ne tik garas manas čīkstēšanas, negulētas naktis, izskriešanās pa mežu, pārēšanās un labs kino.

Emocionāli grūta, bet piepildīta puse nedēļas, kopš esmu atpakaļ, ir pagājusi.

Lai cik ļoti gribētos sēdēt mājās un ne ar vienu nesarunāties. Kārtējais belziens pa pieri un atgādinājums sev pašai, ka jāpasaka paldies maniem draugiem un cilvēkiem, kas ir klāt un sapurina tieši tad, kad nepieciešams. Un tad, kad pašai grūti atzīt, ka vajag. Un tā brutāli sapurina. Bet caur smiekliem un asarām kaut kāda apskaidrība rodas. Vai vismaz nedaudz lielāks sirdsmiers (vai ilūzija par to).

Ja es tagad teiktu, ka viss ir kārtībā, Linda atbildētu: "Tu nezini!". 

Bet es gribētu uzzināt!

pusnakts monologi.

Un tad pienāca rudens. Un milzīgas bailes.

Var jau būt, ka tas viss ir tikai mūsu iedomās un ka paši jau vien sevi noskaņojam tai lielajai rudens depresijai. Bet bez iemesla, šķiet, tādi pieņēmumi nerodas.Tad, kad no kokiem nobirst viss tas zelta skaistums, kas piegādā mums skābekli, nobirst arī daļiņa no manis. Sliktākais laikam, ka nezinu, kura tieši, lai varētu mēģināt saglābt un savākties kopā. Tieši kā I. Ziedoņa rakstītais: "Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk nekā eksplodēt.". Ja nav ne mazākās nojausmas, kas jāsalabo, tad nekas nedarbosies.

Un, ja nezinu, kā savākt sevi - kā lai vēl saprot otru? Patiesībā jau sākumā vairāk domāju tieši par  otru, līdz aizdomājos (kā laikam loģiski tam arī bijā jābeidzas) par kļūdas iespējamību sevī. Tak nē, ne jau. Un te nevaru saprast, kas ir labāk/sliktāk - tas, ka vairāk uztraucos par citiem vai tas, ka par maz piedomāju par sevi. Gan jau ka abējādi. Līdzsvaram taču jābūt, ha. Bet man tā kaut kā sanāk par citiem pārdzīvot dubultā. 

Iespējams, ka pēdējā pus gada pārmaiņas sevī esmu pārvērtējusi un tas tikai man vienai šķiet kaut kas grandiozs. Tik briesmīgi grūti nedomāt sliktu. Bet man rādās murgi un es negribu ticēt. 

Jocīgi, ka, aptuveni pirms gada ap šo laiku, man bija traki priecīgs ieraksts, cik viss ir skaisti un laimīgi. Tagad arī ir! Un ļoti. Tikai nespēju izskaidrot, kāpēc tik ļoti bail kaut ko pazaudēt. Vai varbūt saprast, kas jau ir pazudis.

Normāla dvēseles caureja publiskā telpā. Bet, kad pāri pusnaktij viena sēžu dzīvoklī absolūtā bezmiegā un nav kam to visu uzkraut, lai klausās, manam sirdsmieriņam pietiek arī ar šo.

Laikam jau sākumā vajadzēja rakstīt brīdinājumu, ka te jau tikai kārtējā "par un ap" būšana. Sōrī!

Tas ir tikai rudens. Tas ir tikai nogurums. Tā ir tikai briesmīga baiļu sajūta. Ļoti.