pie haosa pierod

"Es pieņemu haosu, bet nezinu, vai haoss pieņem mani"

Pēdējie 3 mēneši ir bijis kā viens liels sprādziens un pilnīgs haoss manā galvā, darbos un domās. Haoss, lai saprastu, ka patiesībā jau nekas nav mainījies. Haoss, lai saprastu, ka viss vēl joprojām ir tieši tāpat, kā bijis līdz šim. No vienas puses tas mazliet nomierina, bet no otras - atstāj to skumjo sajūtu, ka pēc visas prāta lauzīšanas, nekas būtisks nav noticis. 

Biju pilnīgi bez emocijām izpumpēta un apjukusi atkal mēģinot salikt visu pa plauktiņiem un saprast sevi. Neko daudz gudrāka nepaliku un sapratu tikai to, ka vēl joprojām gribu visu to pašu, ko agrāk. Un viss tas man vēl nav. Esmu tikusi atkal tikai līdz nepilnību un kļūdu meklēšanai sevī. 

Un tie skaistie brīži, kas patiesībā neko daudz nenozīmē, tie sāp visvairāk. 

iepazīsties, taurenis!

[Visu turpmāko tekstu jāmēģina nesaprast, jo pati diezko loģiski necentos te izklāstīt. Kārtējās izsvaidītās domas par un ap kādu nelielu situāciju, kas mazliet ir uzlabojusi skatu uz ikdienu. Un vārds 'iemīlēties' ne visos teikumos tiek lietots ar tā "klasisko" nozīmi.]

Gandrīz katra jauna iepazīšanās izvēršas nedaudz par iemīlēšanos. Man tā sanāk. Arī šoreiz.

Un iekšā atkal kaut kāds čīkstulis. Nezinu, kur likties, ko teikt, ko darīt un ko nē. Gribas  saprast visu uzreiz un vienkārši. Man laikam tā vienkāršā un labā īpašība, saudzējot sevi, dzīvot ar "ja būs - būs, ja nebūs - nebūs". 

Bet noliegt nevar - taurenis atkal ir ielidojis kaut kur galvā. Mulsums un muļķīgs smaids sejā. 

Vēl joprojām smīnu par savu saraustīto telefonsarunu; gandrīz kā pamatskolā. 

Lai nesadomātos par daudz, paturu sev to "pārāk forši, lai būtu patiesība" sajūtu. Un ēdu daudz šokolādes.

Par jaunu iepazīšanos! 

Un maniem taureņiem.

pietrūkst

Pietrūkst enerģijas. Tik ļoti, ka pat kilograms šokolādes nepalīdzētu (kaut gan, tik daudz nekad neesmu mēģinājusi apēst)... 
Bet varbūt tā nav enerģija, kas pietrūkst.
Un varbūt pie vainas nav šokolāde.

...[tālāk jālasa ātrā tempā un komiskā stresa izteiksmē] Un vispār es nesaprotu, kas notiek un kam būtu jānotiek! 

Tikai zinu to, ka nav tā kā vajag.
Izglābiet mani!

nesanāk.

Šobrīd esmu mēģinājumos saprast lietas un apstākļus.

Nesanāk.

Un visvairāk nesanāk saprast, ko man pašai darīt. Sēdēt un gaidīt, un skatīties, kā viss iegrozās, vai tomēr labāk mēģināt iegrozīt tā, ka man gribētos..? Ja pavisam godīgi, tad bail jau atkal atdurties pret neko. Jo manā galvā varbūt viss izskatās mazliet labāk nekā ir un mazliet par daudz šaubīgi. Bet var jau būt, ka man tās šaubas jau automātiski kaut kur pieslēdzas, zinot, kā bijis pirms tam.

Šī brīža situācija gan ir mazliet ar vēsturi, ja tā varētu teikt. Bet tas jau nenozīmē, ka nevar dabūt pa pieri. 

Atkal sadomāšu ne to, ko vajag, un ne tā, kā ir. Un tad atkal būs grūti un smagi. Kā man, (nezinu, kā tas sanāk) mēdz gadīties. Vienmēr. 

Tad varbūt šoreiz vajadzētu būt citādāk. Varbūt šoreiz ir tā reize, kad jāpārkāpj pāri sev un kaut kam, kas līdz šim ir bijis traucējoši. Problēma laikam ir tikai tā, ka neesmu pārliecināta par to, kas tieši tas ir. 

Stulbi blenžu uz vecām tapetēm, kur piespraustas dažas pastkartes, un ceru, ka varēšu kaut ko ģeniālu izdomāt. 

Atkal nesanāk. 

Šodien parādījās tēma par to, ka cilvēkiem apnīk un vairs nav interesanti, tiklīdz viņi tiek pie tā, ko grib. No tā arī mazliet bail. 

Biežāk pamosties tā, kā šorīt. Tikai bez galvas lauzīšanas. 

Un taureņi vienmēr paspēj atlidot pirms es sāku domāt.

Saka, ka laiks nogalina visus tauriņus vēderā. Šoreiz laiks viņus ir atvedis no jauna un varbūt pat divreiz vairāk.                                        

rudens ir grūts

Nezinu, vai cilvēki vienkārši piedēvē šim gadalaikam tādu drūmu noskaņu vai tiešām, pēc vasaras daudzajiem notikumiem, kaut kāda liela daļa enerģijas ir pazudusi. Bet fakts, ka nav tik skaisti kā gribētos ir neapšaubāms. 

Un es tam visam pa vidu. 

No paša sākuma jau bija tāda sajūta, ka vajag mazliet piesardzības, bet vienā brīdī jau tas prāts padodas un viss loģiskais - "tā nav pareizi" pazūd.

Rezultātā šobrīd es vienkārši gaidu, kad nokārtosies lietas, kas no manis vairs nav atkarīgas. Un gaidīt ir grūti, šobrīd ļoti grūti. Gaidu viena ar saviem taureņiem. 

Tas tāds mans drūmais rudens.

Un sliktākais jau tas, ka uz visa drūmā, pārējās - labās - lietas paliek novārtā un nešķiet svarīgas. Kaut gan tām ir tikpat liela nozīme.