Velosezona

Nu traki, nu! Pirmo reizi tik tiešām novērtēju velosipēda priekšrocības mūsu jaukās galvaspilsētas ielās. Bet ziniet, kas ir skumjākais? Tas, ka man pašai nav šī, tik ļoti izdevīgā un ērtā braucamrīka.

Nu pasakiet, kā lai viens cilvēks, bez liekiem finanšu līdzekļiem tiek pie vasaras labākā pārvietošanās rīka? Nē, nē - konkursos man neveicas, tātad, šī iespēja atkrīt. 

Ar šo te es vienkārši atkal gribēju pačīkstēt par sīkumiem. Tā kā, ja vien Tev nav doma man uzdāvināt jaunu braucamo (starp citu - man pavisam drīz ir dzimšanas diena!), tad neņem šo vērā :)

Te mans šīs vasaras sapnītis: <3 

PAR LKK!

Šobrīd Latvijas Kultūras koledžai ir nepieciešams jūsu atbalsts, jo šobrīd izskatās, ka, par spīti LKK studentu un vadības argumentiem, kas parāda LKK pievienošanas LKA bezjēdzību, Kultūras Ministrija tomēr stingri apņēmusies LKK pievienot LKA, ar absolūti " ģeniālu" argumentu - Starptautiskais Valūtas fonds uzskata, ka Latvijā ir pārāk daudz augstskolu, tātad, to skaits jāsamazina, PUNKTS. 

Ministrijām, kuru pakļautībā ir kādas augstskolas, uzdots īstenot šo uzstādījumu, un Kultūras ministrija kultūras nozarē ir atradusi iespēju to izdarīt šādā veidā-pievienojot koledžu akadēmijai - visticamāk, lai vienkārši lai būtu par ko atskaitīties Ministru Kabinetā..Bez detalizētas analīzes un kultūrizglītības sistēmas kopumā izvērtēšanas pēc būtības..

..Lai izteiktu savu viedokli pret šādu pieeju kultūrizglītības politikas veidošanai, šobrīd LKK aicina bijušos un esošos studentus, kā arī jebkuru citu cilvēku, kuram ir savs viedoklis šajā jautājumā, ar savu parakstu apliecināt atbalstu Latvijas Kultūras koledžas neatkarīga statusa saglabāšanai.

Lūgums, visiem, kam ir tāda iespēja un motivācija, ienākt LKK un parakstīties uz sagatavotajām parakstu lapām - to var izdarīt gan pie dežurantes, gan 13. un 14.kabinetā, gan 26.kabinetā.

Parakstus nepieciešams savākt līdz 29.maijam (!) 

Lūgums arī painformēt savus draugus, kursabiedrus, paziņas par šo situāciju. Ir būtiski, lai tiktu savākti pēc iespējas vairāk paraksti!

and so it is just like i said it would be

Cik nejauši un pēkšņi viss iesākās, tik ātri (bet te gan nevarētu teikt, ka negaidīti) beidzās. 

Iespējams, ka tā bija vērtīgākā un vienkāršākā iepazīšanās un tikšanās, kāda man līdz šim bijusi. Nejauši, vienkārši un reāli - bez jebkādām liekām cerībām - viss tikai konkrētajam brīdim. 

Nesaku jau, ka negrauž. Grauž tā pamatīgi. Bet to atsver mans ieguvums no šīm dažām satikšanās reizēm - iespēja uz dažām lietām paskatīties no citas puses. Novērtēt vienkāršību (šoreiz gan vairāk par vienkāršību vārdos). 

Un tas lielākais ieguvums ir manas jaunās apņemšanās, ko īstenošu sev. Lai gan kāda daļa no manis noteikti vēl cerēs, ka tas būs ne tikai man vienai. 

Cerēs uz vēl vismaz vienu satikšanos.

pārāk-daudz-domas-vienā-dienā

Šobrīd ir tā, kā man visvairāk nepatīk.

Ir tik ļoti daudz, ko teikt un izlikt, bet vienkārši nesanāk tā sakarīgi. Nevis nav, ko teikt, bet nevar neko pastāstīt. 

Emocionāli traki pārpildīta diena. Pat ne tāpēc, ka būtu tik daudz notikumi, kas to izsauktu. Drīzāk gan tāpēc, ka bija pārāk mierīgi un pārāk daudz laika domāt. Un šodien jau nu man visas domas sakrita virsū vienlaicīgi un virsū arī viena otrai. Un viss trakoti samežģījās.

Nu jā. Patīk jau man sevi šad un tad pamocīt. Bet no tā domu haosa jau vienā brīdī sanāk arī kaut ko saprast un mazliet sakārtot. Tātad, varbūt vajag. Varbūt noderīgi. Un tad aiziet! tā kā ir tagad - šokolādes un čipsu kalni kā zāles domām.

Vakars, miers un mana atkal salūzusī sirds. Es teicu, ka tā būs. Un no vienas puses tas pat ir  mazliet skaisti.

Un ja nu atkal salūzīs?

Īsti nav rakstīšanas čakra atvērusies, bet padalīties ar dažām lietām tomēr gribas.

Neteiksim, ka nebiju gatavojusies šādam variantam. Patiesībā jau no paša sākuma zināju, ka vienā brīdī paliks pavisam skumji.

Vēl jau nē, tagad vēl ir pavisam priecīgi un labi. Bet ir palikušas tikai divas nedēļas, līdz būs jāšķiras pavisam. Un šajās 2 nedēļās ir tikai katra otrā diena, kad sanāk kāda stunda, lai satiktos. Mh, un tajā dienā tā ir varbūt pati labākā stunda. Līdz šim, par laimi, vienmēr ir sanācis vairāk laika.

Bet pēc 15.maija būs.. nekā vairs nebūs. Viens liels tukšums vietā, kur tagad ir miljons labas emocijas un tas muļķīgi laimīgais smaidiņš.

Pēc šodienas sarunas vismaz sapratu, ka neesmu vienīgā, kam tas viss ir svarīgi un ar katru reizi atvadīties ir arvien grūtāk. Un varbūt pat esmu pārsteigta, cik nopietni viss te tagad ir sanācis.

Un cik tomēr dīvaini, ka divi, it kā loģiski domājoši cilvēki tā jauc sev galvu ar lietām, kurām, iespējams, vajadzēja beigties pirms tās bija sākušās. 

Varbūt te par to pavēlēšanu sirdij?