Īsti nav rakstīšanas čakra atvērusies, bet padalīties ar dažām lietām tomēr gribas.
Neteiksim, ka nebiju gatavojusies šādam variantam. Patiesībā jau no paša sākuma zināju, ka vienā brīdī paliks pavisam skumji.
Vēl jau nē, tagad vēl ir pavisam priecīgi un labi. Bet ir palikušas tikai divas nedēļas, līdz būs jāšķiras pavisam. Un šajās 2 nedēļās ir tikai katra otrā diena, kad sanāk kāda stunda, lai satiktos. Mh, un tajā dienā tā ir varbūt pati labākā stunda. Līdz šim, par laimi, vienmēr ir sanācis vairāk laika.
Bet pēc 15.maija būs.. nekā vairs nebūs. Viens liels tukšums vietā, kur tagad ir miljons labas emocijas un tas muļķīgi laimīgais smaidiņš.
Pēc šodienas sarunas vismaz sapratu, ka neesmu vienīgā, kam tas viss ir svarīgi un ar katru reizi atvadīties ir arvien grūtāk. Un varbūt pat esmu pārsteigta, cik nopietni viss te tagad ir sanācis.
Un cik tomēr dīvaini, ka divi, it kā loģiski domājoši cilvēki tā jauc sev galvu ar lietām, kurām, iespējams, vajadzēja beigties pirms tās bija sākušās.
Varbūt te par to pavēlēšanu sirdij?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru