Par virsrakstu - man vienkārši patīk kā tas skan.
Brīdī, kad Līga man atsūtīja šo bildi, es zināju, ka kaut kas atkal te jāieraksta. Tikai nezināju, ko rakstīšu. Patiesībā vēl tagad nezinu vai kaut kas saprātīgs sanāks.
Arī bilde nav nekāds mākslas šedevrs, bet tomēr... Parasts 1. janvāris - rīts, kas patiesībā ir vakars, galvassāpes, sirdssāpes un blakus draudzene, kura ir vienīgā, kas tajā brīdī var un drīkst smieties līdz elpas trūkumam. Un Jaunais gads, kam nu ir jābūt sasodīti veiksmīgam, laimīgam un visādi citādi grandiozam, ir sācies! Wuup-wuup!
Un tagad, te nu mēs katrs esam sava grandiozā gada noslēgumā. Tas paskrēja ātrāk kā izsprāgst šampanieša korķis. Un sajūta mazliet kā karuselī, ja tā apkopo notikumus vienā prāta vizualizācijā.
Vienmēr jau var atrast par ko pasūdzēties, bet šoreiz nē. Bija interesanti un kopumā atskatos uz visu ar smaidu. Nezinu, vai esmu kļuvusi gudrāka un mācījusies no situācijām, kas ir bijušas piespēlētas, bet garlaicīgi katrā ziņā nav bijis nemaz. Gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Kaut gan kādā dziļākā prāta nostūrī noteikti kāda mācība ir aizķērusies arī pašai to neapzinoties. Es vismaz tā ceru, ha.
Bet lai nu kā, daži kopsavilkumi un atziņas tomēr ir. Protams, nekas tāds, ko nevarētu izdomāt jebkurā citā gada dienā, bet nu tā pieņemts, ka gada nogalē tie gali jāsavelk kopā. Pārsvarā jau priekš sevis, bet tā iegājies, ka mazliet vajag padalīties arī ar citiem, ja nu kādam tas interesē (vai kā citādi ir izdevīgi).
Šodien, kā pie svētdienas, nekas liels nebija ieplānots un pēc brokastīm piesēdos pie sava datoriņa, lai, kā jau katru dienu, informētos par aktuālajiem sīkumiem. Tā sanāca, ka pilnīgi visu dienu nosēdēju dreifējot caur bildītēm un draugu, paziņu un nezināmu cilvēku profiliem. Un mazliet sapratu. Bet vēl neesmu atradusi atbildi, kāpēc tas tā ir. Par to, kāpēc tik sen ir pazudis jebkāds kontakts ar daudziem cilvēkiem, ar ko kādreiz, ja ne ikdienā, tad reizi pa reizei tomēr sanāca pārmīt kādu teikumu. Nemēģinu meklēt tam attaisnojumu, bet gan veidu, kā to sākt mainīt.
Pēdējā laikā esmu novērojusi sevī tādu īpašību (ja tā to var nosaukt), ka savā galvā varu izdomāt drosmīgākos gājienus un svarīgāko, kas jāpasaka, bet, satiekoties ieslēdzas kaut kāda klapīte, kas neļauj vispār neko pateikt. Un tā es noskatos kā pazaudēju sev svarīgus cilvēkus. Jau kuru reizi. Bet arī šī nav sūdzēšanās, tikai fakta konstatēšana. Jo vienīgi jau es pati varēšu kādu dienu sadot sev pa galvu un saprast, kas un kurā brīdī jādara.
Vēl viens tāds apdomāts jautājums pēdējā laikā ir tas, vai gadījumā nav tā, ka visas situācijas patiesībā atkārtojas, tikai ar citiem cilvēkiem un mazliet mainītos apstākļos..? Tāda sajūta, ka var paredzēt iznākumu.. Un vai cilvēka vārds var daudz ietekmēt?
Nevermind.
Nu re`, sanāk, ka kopsavilkums tāds nekāds, jo viss ir aptuveni tāpat kā parasti. Novērtēju katru cilvēku, ko šogad esmu satikusi, katru sarunu, kas ir bijusi, katra nepareizā rīcība, katrs prieks, katra asara, katrs brīdis kaut ko man ir devis. Paldies, pat tad, ja kāds neapzinās, ka ir bijis daļa no mana gada notikumiem.
Un katra jauna iemīlēšanās un katrs jaunais taurenis vēderā. Kas mani ir atradis arī šī gada nogalē un pamatīgi sagrozījis galvu. Jāatzīstas, ka šī ir tāda otrā reize. Mazliet baidos, bet vairāk par bailēm, priecājos.
Tad jau redzēs, vai tie cilvēki, kam ir paredzēta vieta manā nākamajā gadā, būs atvēlējuši vietu arī man viņu jaunajā un grandiozajā gadā.
Sagaidīsim, svinēsim un dejosim uz galda!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru