bojāšana

Cilvēkam ir tāda interesanta īpašība (?) bēgt vai izvairīties no problēmām un sarežģījumiem. Vai izlikties, ka tādu nemaz nav un viss ir tieši tik vienkārši, cik iespējams. Bet no tā jau tā problēma nepazūd un gaisā neizkūp. Kas vienam ir atrisinājums, otram varbūt ir vēl lielāks sarežģījums un neizpratne.

Nepateikt reizēm ir sliktāk. Neizrunātais nepazūd, tas grauž katru dienu.

Nebojāsim viens otram dzīvi.

Vismaz vienu. Vismaz vienam.

Jo otra ir diezgan sačakarēta.

paldies vienkāršais

Kārtīga balle, spēcīgs koncerts, garas un ne tik garas manas čīkstēšanas, negulētas naktis, izskriešanās pa mežu, pārēšanās un labs kino.

Emocionāli grūta, bet piepildīta puse nedēļas, kopš esmu atpakaļ, ir pagājusi.

Lai cik ļoti gribētos sēdēt mājās un ne ar vienu nesarunāties. Kārtējais belziens pa pieri un atgādinājums sev pašai, ka jāpasaka paldies maniem draugiem un cilvēkiem, kas ir klāt un sapurina tieši tad, kad nepieciešams. Un tad, kad pašai grūti atzīt, ka vajag. Un tā brutāli sapurina. Bet caur smiekliem un asarām kaut kāda apskaidrība rodas. Vai vismaz nedaudz lielāks sirdsmiers (vai ilūzija par to).

Ja es tagad teiktu, ka viss ir kārtībā, Linda atbildētu: "Tu nezini!". 

Bet es gribētu uzzināt!

pusnakts monologi.

Un tad pienāca rudens. Un milzīgas bailes.

Var jau būt, ka tas viss ir tikai mūsu iedomās un ka paši jau vien sevi noskaņojam tai lielajai rudens depresijai. Bet bez iemesla, šķiet, tādi pieņēmumi nerodas.Tad, kad no kokiem nobirst viss tas zelta skaistums, kas piegādā mums skābekli, nobirst arī daļiņa no manis. Sliktākais laikam, ka nezinu, kura tieši, lai varētu mēģināt saglābt un savākties kopā. Tieši kā I. Ziedoņa rakstītais: "Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk nekā eksplodēt.". Ja nav ne mazākās nojausmas, kas jāsalabo, tad nekas nedarbosies.

Un, ja nezinu, kā savākt sevi - kā lai vēl saprot otru? Patiesībā jau sākumā vairāk domāju tieši par  otru, līdz aizdomājos (kā laikam loģiski tam arī bijā jābeidzas) par kļūdas iespējamību sevī. Tak nē, ne jau. Un te nevaru saprast, kas ir labāk/sliktāk - tas, ka vairāk uztraucos par citiem vai tas, ka par maz piedomāju par sevi. Gan jau ka abējādi. Līdzsvaram taču jābūt, ha. Bet man tā kaut kā sanāk par citiem pārdzīvot dubultā. 

Iespējams, ka pēdējā pus gada pārmaiņas sevī esmu pārvērtējusi un tas tikai man vienai šķiet kaut kas grandiozs. Tik briesmīgi grūti nedomāt sliktu. Bet man rādās murgi un es negribu ticēt. 

Jocīgi, ka, aptuveni pirms gada ap šo laiku, man bija traki priecīgs ieraksts, cik viss ir skaisti un laimīgi. Tagad arī ir! Un ļoti. Tikai nespēju izskaidrot, kāpēc tik ļoti bail kaut ko pazaudēt. Vai varbūt saprast, kas jau ir pazudis.

Normāla dvēseles caureja publiskā telpā. Bet, kad pāri pusnaktij viena sēžu dzīvoklī absolūtā bezmiegā un nav kam to visu uzkraut, lai klausās, manam sirdsmieriņam pietiek arī ar šo.

Laikam jau sākumā vajadzēja rakstīt brīdinājumu, ka te jau tikai kārtējā "par un ap" būšana. Sōrī!

Tas ir tikai rudens. Tas ir tikai nogurums. Tā ir tikai briesmīga baiļu sajūta. Ļoti.

laimīgā sajūta

Gandrīz kā mīlestības vēstule.

Par spīti visām šodienas nepārejošajām galvassāpēm, miegam, nogurumam un samērā sliktajam laikam, esmu tikusi pie vairāku nopietnu un nenopietnu jautājumu atbildēm. Pagaidām pati priekš sevis, taču pilnīgi noteikti, tuvākā vai tālākā nākotnē, tas nebūs svarīgi tikai man vienai. 

Vienmēr esmu zinājusi, ka neesmu no runātājām. Tāpēc retu reizi vienkārši sanāk tāds rakstīšanas noskaņojums, ka vajag tieši tagad un tūlīt salikt burtiņus secībā un padalīties. Kaut vai tāpēc, lai zinātu - ja arī nesanāks pateikt, pastāstīt un izstāstīt, tas tomēr ir tas, kas bijis jāizlaiž uz āru. Tās ir tās lietas, ko desmitiem reižu savās domās izrunāju, bet pagaidām nav sanācis attiecīgais laiks, vieta un situācija, lai izteiktu vienreiz skaļi.

Kas un kad būs tas īstais laiks? Nav ne jausmas un ieplānot nevaru, jo ļoti daudz dzīvoju uz sajūtām. Un, to gan esmu teikusi, ka ne vienmēr mana klusēšana nozīme neveiklu situāciju vai nevēlēšanos runāt. Vairākumā gadījumu tas ir tieši pretēji - jūtos labi un ērti un priecājos par laiku, ko varu pavadīt tieši tā, tieši tajā brīdī un, iespējams, bez vārdiem. Un tas nozīmē, ka tajā brīdī nav tā sajūta, ka varētu sākt vervelēt par un ap visu, kas iešaujas prātā. Lai gan esmu ievērojusi un arī apzinos slikto pusi tai savai labās sajūtas klusēšanai. Otrs cilvēks jau tā uzreiz nevar saprast, ka tajā brīdī galvā šaudās simts skaisti kadri variācijai par tēmu "viss ir un būs forši". 

Bet es mainos. Es ļoti cenšos un man ļoti mazliet sanāk. Un pats galvenais ir tas, ka kopā ar kādu, ar ko jūtu sevi pašu. Ar ko kopā man mazliet sanāk pateikt to, ko domāju un sanāk viegli. Jā, tā sajūta kopā ir mierīga un viegla. Un laimīga! Tā tīri un pa īstam laimīga. Un varbūt tāpēc man ir miers. 

Arī mīlestībā es neatzīstos tāpat vien, tikai tāpēc, ka it kā vajadzētu pateikt. Esmu bijusi situācijā, kad it kā ir brīdis, kad būtu jāpasaka, bet nē - tie vārdi vienkārši nekad nav "nākuši" ārā. Jo tas nav bijis pa īstam. Un es tā, varbūt vecmodīgi, ar atzīšanos mīlestībā nemētājos. Ha.

Bet tagad gan esmu iemīlējusies un mīlu. Un atzīstos visiem, ka tā tiešām ir un pa īstam. Īstāk kā jebkad agrāk.

Vārdi 'es tevi mīlu' bija uzreiz. Pārējais pēc tam.

Un es kaut kā Tev noticēju.