laimīgā sajūta

Gandrīz kā mīlestības vēstule.

Par spīti visām šodienas nepārejošajām galvassāpēm, miegam, nogurumam un samērā sliktajam laikam, esmu tikusi pie vairāku nopietnu un nenopietnu jautājumu atbildēm. Pagaidām pati priekš sevis, taču pilnīgi noteikti, tuvākā vai tālākā nākotnē, tas nebūs svarīgi tikai man vienai. 

Vienmēr esmu zinājusi, ka neesmu no runātājām. Tāpēc retu reizi vienkārši sanāk tāds rakstīšanas noskaņojums, ka vajag tieši tagad un tūlīt salikt burtiņus secībā un padalīties. Kaut vai tāpēc, lai zinātu - ja arī nesanāks pateikt, pastāstīt un izstāstīt, tas tomēr ir tas, kas bijis jāizlaiž uz āru. Tās ir tās lietas, ko desmitiem reižu savās domās izrunāju, bet pagaidām nav sanācis attiecīgais laiks, vieta un situācija, lai izteiktu vienreiz skaļi.

Kas un kad būs tas īstais laiks? Nav ne jausmas un ieplānot nevaru, jo ļoti daudz dzīvoju uz sajūtām. Un, to gan esmu teikusi, ka ne vienmēr mana klusēšana nozīme neveiklu situāciju vai nevēlēšanos runāt. Vairākumā gadījumu tas ir tieši pretēji - jūtos labi un ērti un priecājos par laiku, ko varu pavadīt tieši tā, tieši tajā brīdī un, iespējams, bez vārdiem. Un tas nozīmē, ka tajā brīdī nav tā sajūta, ka varētu sākt vervelēt par un ap visu, kas iešaujas prātā. Lai gan esmu ievērojusi un arī apzinos slikto pusi tai savai labās sajūtas klusēšanai. Otrs cilvēks jau tā uzreiz nevar saprast, ka tajā brīdī galvā šaudās simts skaisti kadri variācijai par tēmu "viss ir un būs forši". 

Bet es mainos. Es ļoti cenšos un man ļoti mazliet sanāk. Un pats galvenais ir tas, ka kopā ar kādu, ar ko jūtu sevi pašu. Ar ko kopā man mazliet sanāk pateikt to, ko domāju un sanāk viegli. Jā, tā sajūta kopā ir mierīga un viegla. Un laimīga! Tā tīri un pa īstam laimīga. Un varbūt tāpēc man ir miers. 

Arī mīlestībā es neatzīstos tāpat vien, tikai tāpēc, ka it kā vajadzētu pateikt. Esmu bijusi situācijā, kad it kā ir brīdis, kad būtu jāpasaka, bet nē - tie vārdi vienkārši nekad nav "nākuši" ārā. Jo tas nav bijis pa īstam. Un es tā, varbūt vecmodīgi, ar atzīšanos mīlestībā nemētājos. Ha.

Bet tagad gan esmu iemīlējusies un mīlu. Un atzīstos visiem, ka tā tiešām ir un pa īstam. Īstāk kā jebkad agrāk.

Vārdi 'es tevi mīlu' bija uzreiz. Pārējais pēc tam.

Un es kaut kā Tev noticēju.

mīļākā kolāža

Par virsrakstu - man vienkārši patīk kā tas skan. 

Brīdī, kad Līga man atsūtīja šo bildi, es zināju, ka kaut kas atkal te jāieraksta. Tikai nezināju, ko rakstīšu. Patiesībā vēl tagad nezinu vai kaut kas saprātīgs sanāks. 

Arī bilde nav nekāds mākslas šedevrs, bet tomēr... Parasts 1. janvāris - rīts, kas patiesībā ir vakars, galvassāpes, sirdssāpes un blakus draudzene, kura ir vienīgā, kas tajā brīdī var un drīkst smieties līdz elpas trūkumam. Un Jaunais gads, kam nu ir jābūt sasodīti veiksmīgam, laimīgam un visādi citādi grandiozam, ir sācies! Wuup-wuup! 

Un tagad, te nu mēs katrs esam sava grandiozā gada noslēgumā. Tas paskrēja ātrāk kā izsprāgst šampanieša korķis. Un sajūta mazliet kā karuselī, ja tā apkopo notikumus vienā prāta vizualizācijā. 

Vienmēr jau var atrast par ko pasūdzēties, bet šoreiz nē. Bija interesanti un kopumā atskatos uz visu ar smaidu. Nezinu, vai esmu kļuvusi gudrāka un mācījusies no situācijām, kas ir bijušas piespēlētas, bet garlaicīgi katrā ziņā nav bijis nemaz. Gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Kaut gan kādā dziļākā prāta nostūrī noteikti kāda mācība ir aizķērusies arī pašai to neapzinoties. Es vismaz tā ceru, ha. 

Bet lai nu kā, daži kopsavilkumi un atziņas tomēr ir. Protams, nekas tāds, ko nevarētu izdomāt jebkurā citā gada dienā, bet nu tā pieņemts, ka gada nogalē tie gali jāsavelk kopā. Pārsvarā jau priekš sevis, bet tā iegājies, ka mazliet vajag padalīties arī ar citiem, ja nu kādam tas interesē (vai kā citādi ir izdevīgi). 

Šodien, kā pie svētdienas, nekas liels nebija ieplānots un pēc brokastīm piesēdos pie sava datoriņa, lai, kā jau katru dienu, informētos par aktuālajiem sīkumiem. Tā sanāca, ka pilnīgi visu dienu nosēdēju dreifējot caur bildītēm un draugu, paziņu un nezināmu cilvēku profiliem. Un mazliet sapratu. Bet vēl neesmu atradusi atbildi, kāpēc tas tā ir. Par to, kāpēc tik sen ir pazudis jebkāds kontakts ar daudziem cilvēkiem, ar ko kādreiz, ja ne ikdienā, tad reizi pa reizei tomēr sanāca pārmīt kādu teikumu. Nemēģinu meklēt  tam attaisnojumu, bet gan veidu, kā to sākt mainīt.

Pēdējā laikā esmu novērojusi sevī tādu īpašību (ja tā to var nosaukt), ka savā galvā varu izdomāt drosmīgākos gājienus un svarīgāko, kas jāpasaka, bet, satiekoties ieslēdzas kaut kāda klapīte, kas neļauj vispār neko pateikt. Un tā es noskatos kā pazaudēju sev svarīgus cilvēkus. Jau kuru reizi. Bet arī šī nav sūdzēšanās, tikai fakta konstatēšana. Jo vienīgi jau es pati varēšu kādu dienu sadot sev pa galvu un saprast, kas un kurā brīdī jādara. 

Vēl viens tāds apdomāts jautājums pēdējā laikā ir tas, vai gadījumā nav tā, ka visas situācijas patiesībā atkārtojas, tikai ar citiem cilvēkiem un mazliet mainītos apstākļos..? Tāda sajūta, ka var paredzēt iznākumu.. Un vai cilvēka vārds var daudz ietekmēt? 

Nevermind.

Nu re`, sanāk, ka kopsavilkums tāds nekāds, jo viss ir aptuveni tāpat kā parasti. Novērtēju katru cilvēku, ko šogad esmu satikusi, katru sarunu, kas ir bijusi, katra nepareizā rīcība, katrs prieks, katra asara, katrs brīdis kaut ko man ir devis. Paldies, pat tad, ja kāds neapzinās, ka ir bijis daļa no mana gada notikumiem.

Un katra jauna iemīlēšanās un katrs jaunais taurenis vēderā. Kas mani ir atradis arī šī gada nogalē un pamatīgi sagrozījis galvu. Jāatzīstas, ka šī ir tāda otrā reize. Mazliet baidos, bet vairāk par bailēm, priecājos. 

Tad jau redzēs, vai tie cilvēki, kam ir paredzēta vieta manā nākamajā gadā, būs atvēlējuši vietu arī man viņu jaunajā un grandiozajā gadā. 

Sagaidīsim, svinēsim un dejosim uz galda! 

Prieka diena

Šodien pamodos ļoti priecīga. Tik ļoti, ļoti, ka gribējās, lai visi to zinātu. Un tas ir tāds vienkāršais prieks, tāds, kas kaut kur ir un viss. Nav tā, ka priecājos par kādu konkrētu lietu, notikumu vai tamlīdzīgi. Dvēseles stāvoklis laikam šobrīd tāds.

Daudz noteikti dod tas, ka esmu beidzot atpūtusies un tā arī jūtos. Ne brīvdienu vai brīva laika dēļ. Liels miers iekšā. 

Ilgi ir bijis tā, ka varu izturēt daudz, bet tas rokenrols, kas bija apmēram pēdējo pus gadu, nolauza mani tā kārtīgi. Jā, tiem, kas uzreiz nesaprot, par ko ir runa - aizgāju no darba Latvijas 1. Rokkafejnīcā. Tas bija lielisks laiks, lieliski kolēģi, lieliska pieredze. Man nav bijušas problēmas ar nakts maiņām vai negulētām dienām/diennaktīm, bet pienāk laiks, kad organisms pats saliek visu pa plauktiņiem un "saka, ka pietiek". Arī man pateica. Brīdī, kad acis vairs nesmaidīja. Un arī par to es esmu priecīga.

Un priecājos arī par visu, kas ir noticis pa šo vasaru. Par cilvēkiem, par notikumiem, par atzīšanos, par iemīlēšanos, par n-tās reizes salauzto sirsniņu. Iepriekšējā teikuma pēdējā daļa noteikti varētu būt gandrīz katra mana ieraksta neatņemama sastāvdaļa, haha. 

Man ir prieks par savu dzīvokli. Jā, arī par to var priecāties, lai gan man joprojām nav virtuves (nu tā, ka nav kur vārīt ēst). Un par saviem dzīvokļa meičukiem, kam nepatīk Elissa, jo viņa visu laiku ņaud. :D

Prieks par to, ka dejoju un ka man ir dota tā iespēja arī mācīt citiem. Tur rodas enerģija, tur ir mīlestība pret savu darbu un tā rezultātu.

Man ir tik daudz prieka, ka jūtos mazliet laimīga. Un laimes sajūta ir lipīga!

Vienīgais, par ko es neesmu priecīga, ir zobu sāpes. Tādas īstas, ka jāiet pie zobu daktera.

Arlabunakti! Jo tieši tad, kad nospiežu pogu "publicēt" , ir jau pāri pusnaktij :)

pret sevi

Ar katru domu, darbību un situāciju es arvien vairāk salaužu to pukstošo muskuli, kas ir kaut kur starp ribām ♥ 

Riskēt? Loģiski, ka var būt 2 iznākumi - salauzīšu pavisam vai arī būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. 

Nezinu, kas mani vienmēr nobremzē.

Bet zinu, ka pati ļauju, lai viss nesanāk tā, kā, iespējams, varētu sanākt, ja es kaut ko darītu lietas labā. 

sagriez pats

Tik precīzi. Un tik skumji.