iepazīsties, taurenis!

[Visu turpmāko tekstu jāmēģina nesaprast, jo pati diezko loģiski necentos te izklāstīt. Kārtējās izsvaidītās domas par un ap kādu nelielu situāciju, kas mazliet ir uzlabojusi skatu uz ikdienu. Un vārds 'iemīlēties' ne visos teikumos tiek lietots ar tā "klasisko" nozīmi.]

Gandrīz katra jauna iepazīšanās izvēršas nedaudz par iemīlēšanos. Man tā sanāk. Arī šoreiz.

Un iekšā atkal kaut kāds čīkstulis. Nezinu, kur likties, ko teikt, ko darīt un ko nē. Gribas  saprast visu uzreiz un vienkārši. Man laikam tā vienkāršā un labā īpašība, saudzējot sevi, dzīvot ar "ja būs - būs, ja nebūs - nebūs". 

Bet noliegt nevar - taurenis atkal ir ielidojis kaut kur galvā. Mulsums un muļķīgs smaids sejā. 

Vēl joprojām smīnu par savu saraustīto telefonsarunu; gandrīz kā pamatskolā. 

Lai nesadomātos par daudz, paturu sev to "pārāk forši, lai būtu patiesība" sajūtu. Un ēdu daudz šokolādes.

Par jaunu iepazīšanos! 

Un maniem taureņiem.

pietrūkst

Pietrūkst enerģijas. Tik ļoti, ka pat kilograms šokolādes nepalīdzētu (kaut gan, tik daudz nekad neesmu mēģinājusi apēst)... 
Bet varbūt tā nav enerģija, kas pietrūkst.
Un varbūt pie vainas nav šokolāde.

...[tālāk jālasa ātrā tempā un komiskā stresa izteiksmē] Un vispār es nesaprotu, kas notiek un kam būtu jānotiek! 

Tikai zinu to, ka nav tā kā vajag.
Izglābiet mani!

nesanāk.

Šobrīd esmu mēģinājumos saprast lietas un apstākļus.

Nesanāk.

Un visvairāk nesanāk saprast, ko man pašai darīt. Sēdēt un gaidīt, un skatīties, kā viss iegrozās, vai tomēr labāk mēģināt iegrozīt tā, ka man gribētos..? Ja pavisam godīgi, tad bail jau atkal atdurties pret neko. Jo manā galvā varbūt viss izskatās mazliet labāk nekā ir un mazliet par daudz šaubīgi. Bet var jau būt, ka man tās šaubas jau automātiski kaut kur pieslēdzas, zinot, kā bijis pirms tam.

Šī brīža situācija gan ir mazliet ar vēsturi, ja tā varētu teikt. Bet tas jau nenozīmē, ka nevar dabūt pa pieri. 

Atkal sadomāšu ne to, ko vajag, un ne tā, kā ir. Un tad atkal būs grūti un smagi. Kā man, (nezinu, kā tas sanāk) mēdz gadīties. Vienmēr. 

Tad varbūt šoreiz vajadzētu būt citādāk. Varbūt šoreiz ir tā reize, kad jāpārkāpj pāri sev un kaut kam, kas līdz šim ir bijis traucējoši. Problēma laikam ir tikai tā, ka neesmu pārliecināta par to, kas tieši tas ir. 

Stulbi blenžu uz vecām tapetēm, kur piespraustas dažas pastkartes, un ceru, ka varēšu kaut ko ģeniālu izdomāt. 

Atkal nesanāk. 

Šodien parādījās tēma par to, ka cilvēkiem apnīk un vairs nav interesanti, tiklīdz viņi tiek pie tā, ko grib. No tā arī mazliet bail. 

Biežāk pamosties tā, kā šorīt. Tikai bez galvas lauzīšanas. 

Un taureņi vienmēr paspēj atlidot pirms es sāku domāt.

Saka, ka laiks nogalina visus tauriņus vēderā. Šoreiz laiks viņus ir atvedis no jauna un varbūt pat divreiz vairāk.                                        

rudens ir grūts

Nezinu, vai cilvēki vienkārši piedēvē šim gadalaikam tādu drūmu noskaņu vai tiešām, pēc vasaras daudzajiem notikumiem, kaut kāda liela daļa enerģijas ir pazudusi. Bet fakts, ka nav tik skaisti kā gribētos ir neapšaubāms. 

Un es tam visam pa vidu. 

No paša sākuma jau bija tāda sajūta, ka vajag mazliet piesardzības, bet vienā brīdī jau tas prāts padodas un viss loģiskais - "tā nav pareizi" pazūd.

Rezultātā šobrīd es vienkārši gaidu, kad nokārtosies lietas, kas no manis vairs nav atkarīgas. Un gaidīt ir grūti, šobrīd ļoti grūti. Gaidu viena ar saviem taureņiem. 

Tas tāds mans drūmais rudens.

Un sliktākais jau tas, ka uz visa drūmā, pārējās - labās - lietas paliek novārtā un nešķiet svarīgas. Kaut gan tām ir tikpat liela nozīme.

taureņu vasara `12

Vasara, kura tuvojas beigām. Un tik ātri, jo laiks vienkārši palidoja visu interesanto notikumu un stāstu dēļ. 

Zīmīgi. Daudz jaunu pavērsienu un varbūt pat pārāk krasas izmaiņas tā vispārēji dzīvē. 
Un mazliet bail par to, ka tā "pārāk skaisti, lai būtu patiesība" sajūta kaut kur iekšā sēž. Jo visam skaistajam pa vidu ir kaut kas ļoti sarežģīts un no manis tik ļoti maz atkarīgs... Vispār jau esmu pacietīga, bet ir lietas, kuras ir grūti gaidīt. 

Ja tā konkrētāk - savu darbu tik tiešām mīlu un visu vasaru tur principā dzīvoju, jo tur man ir viss :) Draugi, kolēģi un tauriņi vēderā (bez tiem es nekur). ;p

Ir tā, kā ir. Un ir skaisti. Vismaz šobrīd. 

reizēm virsraksta rindiņa ir lieka

rītos
kad tevis vairs nav 
ir tikai sods


bet nav nozieguma

/A.Foma/

Svētdiena.

Mazliet dīvaini, ka nav jāskrien un jāsteidzas un jādarās. Grāmata, kafija, mieriņš. Jauka svētdiena. Tieši tāda, kādu ik pa laikam vajag. Lai pēc tam atkal var skriet. 

Grāmata: Viktors Igo "Cilvēks, kas smaida"

Voiceks. Pamazām, palēnām. Tu esi labs cilvēks.

Palaimējās tikt uz izrādes Voiceks ģenerālmēģinājumu 9.aprīlī. Ja pavisam godīgi, tad nekādas palaimēšanās jau tur nebija, bija mērķtiecīga vēlme noskatīties. Un nevienu brīdi nenožēloju.

Sanāca salikt kopā puzles gabaliņus. Šeit runa par PR gan teātra, gan arī pašu aktieru (Kaspars Dumburs, Artuss Kaimiņš, Toms Liepājnieks u.c. no tā sauktās apvienības KAPELMEISTARS GROUP) izpildījumā jau labu laiku pirms izrādes. 

Un pirms izrādes, zinot apmēram, par ko ir stāsts, nekādā veidā nevarēju sasaistīt kopā to ar šāda veida mūziku. 

Bet izrādē viss smuki salikās pa plauktiņiem.

Kopumā par to, kādu iespaidu uz mani tas viss atstāja... Vienā brīdī pat bija tā, ka prasījās pēc viskija glāzes. Un jā, šajās izrādēs skatītāju rindās noteikti būs cilvēki, kas ies ārā no zāles (kā bija arī ģenerālmēģinājumā). Tiešām, izrāde ne katram. Bet man bija tieši laikā. 

Vienkāršas lietas, viss tas kā mēs (vismaz es) ikdienā dzīvojam, parādītas gudri un ar pēcgaršu. 

Aktieru izvēle katrai lomai vienkārši perfekta un, pat ļoti atbilstoša bijušām un pieredzētām situācijām, zinot dažus no aktieriem personīgi. Trāpīgāk, manuprāt, nebija iespējams. Skatījos kā uz sevi no malas - kaut kāda pēcsajūta sēž iekšā vēl joprojām. Un viegls smīns par to, cik ļoti tas viss uz skatuves neatšķīrās no reālās dzīves. Hopsasaa, hopsasaa. Alkohols, sekss un visatļautība. Tieši tā, kā ir, kad mēs netēlojam.

Foto: Gunārs Janaitis

Un tas galvenais jautājums, kas paliek neatbildēts - tad tas kā tagad ir, tas ir labi vai slikti? Viena sajūta ir tā, ka jābeidz trakot, bet tajā pašā brīdī - F*CK you! Tā es dzīvoju un tā man patīk. Un šobrīd to varu atļauties. Varbūt.

Arī es visu laiku skrienu pa pasauli. Kaut kad jau būs jāpiebremzē, bet vai tagad?

Un, ja man tagad būtu cepure, noņemtu to Artusa Kaimiņa priekšā. Perfekti! Ziedi un aplausi!

Latvijas Nacionālais teātris
VOICEKS

Georgs Bīhners

Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks: Kirils SEREBREŅŅIKOVS

Režisora asistents: Iļja ŠAGALOVS

Muzikālais noformējums: Jēkabs NĪMANIS

Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS

Tulkotājs: Ingus LINIŅŠ

Skatuves mašīnisti: Kaspars KŪRIŅŠ, Māris JAUNZEMS

Producente: Ilona MATVEJEVA

Pirmizrāde: 10.04.2012. Izrādes ilgums: 1h 45mi

21. gadsimta slimība

"Tā vietā, lai kaut ko izdarītu, tu smēķē vai ieej internetā, bet nepabeidz iesākto. Ir tāda 21. gadsimta slimība – prokrastinācija, kad cilvēka smadzenes izdomā ļoti mazus uzdevumus, lai neķertos klāt kaut kam lielākam."

"...visi cilvēki nāk uz teātri, lai atrastu jēgu un ko īstu... Ko viņi patiesībā zināja pirms tam, bet vienkārši ir aizmirsuši, un māksla ir impulss, kā padarīt cilvēku labāku, atklāt cerību un dot iemeslu optimismam neatkarīgi ne no kā."

/Jurijs Djakonovs/

Viens no...

Mhm, vēl viens no maniem mazajiem sapņiem. Kuba. 

Nezinu, kas tieši, bet kaut kas tur ir.

Atskaņas no @Stirnaa 24 balles

Pārrunājot iepriekšējās dienas/nakts notikušo pasākumu par godu kādas jaukas dāmas jubilejai un gaidot Oskaru pasniegšanas nakti, mēģinājām trenēt vēderpresi un sejas muskuļus. Laikam ir izdevies, jo šodien ir jūtama spriedze muskuļos. 

Mana favorītbilde no pasākuma: 

Citāti, ko jūs, visdrīzāk, nesapratīsiet: 

Trešais dibena vaigs. 

Ir gaļa, ir sievietes.

Neliec man pacelt tavu roku.

Pedikopters.

Semīrs un viņa draugs Gerkāns. 

Erdogans - elektriskais gans.

Jūdars - žīdu pavēlnieks.

Viņš ir no Latgales - dzērājs un čirkains.

Fizels Kastro.

Populārs vāciešu vārds - Hānuss.

Bardaks Obama. 

Hānuss Kristians Arsenius.

Jēlas gaļas rosols.

KasPARs un KasPRETs.

Vācu valodas pulciņš "Jā, jā!"

Vakardiena bija vakardiena.

Latvijas Padomju Latvija.

Brīvdienas bija jaukas un es jūs cienu, Reini un Kalvi! ;D

vīrieši ir noderīgi

Dažkārt es domāju, ka vīrieši tam vien derīgi, lai reizi pa reizei nodrāztos. Visādi citādi viņi tikai dzīvi maitā, bļin. Varbūt tas nav normāli, bet, ja padomā, tā ir patiesība. Mūsu problēma ir tāda, ka mēs diezko bieži par to nedomājam un vienkārši pieņemam visus sūdus, ko tie pipeles ceļ mums priekšā. 

/Ē. Velšs, "Vilcienvakte"/

pareizais laiks

Mēs neesam nolemti viens otram ne manā, ne tavā dzimšanas stundā. Lai gan, tev piedzimstot, zvaigznes droši vien zināja arī par manu atnākšanu.

Es esmu radīta tev, un tu esi radīts man. Mēs paši esam radījuši sevi, gadu gaitā pārveidojoties. Un satikāmies, kad bijām viens otram vajadzīgi tieši tādi. 

/M.Svīre/

dreifējot pa pasauli un savu dzīvi (?)

Stāvoklis šobrīd - pilnīgi nenoteikta personības atrašanās vieta. Un virzība arī pilnīgi neskaidra. Sajūta un pārliecība, ka atkal jāatrod kaut kas jauns. 

Jā, idejas jau kā mājas. Tik neesmu vēl sapratusi, kā lai tās noķer un liek darboties. Un tā, lai tiešām ir labums. 

Varētu teikt arī, ka ir atsākusies meklēšanas stadija. Iedvesmas un ideju ķeršana. Un priecāšanās, ka apkārt to ir tik daudz. Gaisīgi romantisks noskaņojums un jau mazliet pavasaris galvā. Jo šis laiks jau tikai ir jāpārdzīvo - īstās darbības sākas tikai tad, kad sākas saule (nu te es domāju pavasari un tā). Ne par velti daba mostas pavasarī un sāk kaut ko darīt. Daba jau nav muļķe. Cilvēkiem arī nevajadzētu tādiem būt.

Tāpēc es te tagad ģenerēju pilnu galvu ar kaut ko jaunu, lai pie pirmajiem putniem varētu sākt spridzināt pasauli gaisā. Savu pasauli, protams. Apkārtējai jau nav ne vainas. Tik man pašai kaut kas sajucis. 

Viss kājām gaisā. Un tā pat ir interesantāk.

depresīvi, depresīvi. arī man reizēm sanāk.

Mūžīgais un aktuālais jautājums - kāpēc vienmēr atrodas cilvēki, kas domā, ka saprot manu rīcību/kļūdas/dzīvi labāk nekā es pati? Es zinu, ka no malas viss izskatās citādāk, bet kāpēc tas viss ir jāizlaiž caur savu prizmu un jāmet acīs? 

Šodien tāda sajūta, ka visa Pasaule ir manī vīlusies. Damn, it kā pašai man no tā būtu vieglāk. Nē, tas viss, tieši otrādi, nosit jebkādu vēlmi kaut ko darīt un vispār iziet no mājas. Jo, nedod Dievs, kāds kaut ko pārpratīs manās darbībās. 

Kāpēc citiem tik ļoti satrauc tas, ko par mani domā vai runā, ja mani pašu tas nesatrauc vispār nemaz? 

Iekšēji vienkārši gribas eksplodēt no bezspēka. No tā, cik ļoti var mest par piemēru savas tik skaistās, pareizās un sakārtotās dzīves. It kā tādas būtu.