mīļākā kolāža

Par virsrakstu - man vienkārši patīk kā tas skan. 

Brīdī, kad Līga man atsūtīja šo bildi, es zināju, ka kaut kas atkal te jāieraksta. Tikai nezināju, ko rakstīšu. Patiesībā vēl tagad nezinu vai kaut kas saprātīgs sanāks. 

Arī bilde nav nekāds mākslas šedevrs, bet tomēr... Parasts 1. janvāris - rīts, kas patiesībā ir vakars, galvassāpes, sirdssāpes un blakus draudzene, kura ir vienīgā, kas tajā brīdī var un drīkst smieties līdz elpas trūkumam. Un Jaunais gads, kam nu ir jābūt sasodīti veiksmīgam, laimīgam un visādi citādi grandiozam, ir sācies! Wuup-wuup! 

Un tagad, te nu mēs katrs esam sava grandiozā gada noslēgumā. Tas paskrēja ātrāk kā izsprāgst šampanieša korķis. Un sajūta mazliet kā karuselī, ja tā apkopo notikumus vienā prāta vizualizācijā. 

Vienmēr jau var atrast par ko pasūdzēties, bet šoreiz nē. Bija interesanti un kopumā atskatos uz visu ar smaidu. Nezinu, vai esmu kļuvusi gudrāka un mācījusies no situācijām, kas ir bijušas piespēlētas, bet garlaicīgi katrā ziņā nav bijis nemaz. Gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Kaut gan kādā dziļākā prāta nostūrī noteikti kāda mācība ir aizķērusies arī pašai to neapzinoties. Es vismaz tā ceru, ha. 

Bet lai nu kā, daži kopsavilkumi un atziņas tomēr ir. Protams, nekas tāds, ko nevarētu izdomāt jebkurā citā gada dienā, bet nu tā pieņemts, ka gada nogalē tie gali jāsavelk kopā. Pārsvarā jau priekš sevis, bet tā iegājies, ka mazliet vajag padalīties arī ar citiem, ja nu kādam tas interesē (vai kā citādi ir izdevīgi). 

Šodien, kā pie svētdienas, nekas liels nebija ieplānots un pēc brokastīm piesēdos pie sava datoriņa, lai, kā jau katru dienu, informētos par aktuālajiem sīkumiem. Tā sanāca, ka pilnīgi visu dienu nosēdēju dreifējot caur bildītēm un draugu, paziņu un nezināmu cilvēku profiliem. Un mazliet sapratu. Bet vēl neesmu atradusi atbildi, kāpēc tas tā ir. Par to, kāpēc tik sen ir pazudis jebkāds kontakts ar daudziem cilvēkiem, ar ko kādreiz, ja ne ikdienā, tad reizi pa reizei tomēr sanāca pārmīt kādu teikumu. Nemēģinu meklēt  tam attaisnojumu, bet gan veidu, kā to sākt mainīt.

Pēdējā laikā esmu novērojusi sevī tādu īpašību (ja tā to var nosaukt), ka savā galvā varu izdomāt drosmīgākos gājienus un svarīgāko, kas jāpasaka, bet, satiekoties ieslēdzas kaut kāda klapīte, kas neļauj vispār neko pateikt. Un tā es noskatos kā pazaudēju sev svarīgus cilvēkus. Jau kuru reizi. Bet arī šī nav sūdzēšanās, tikai fakta konstatēšana. Jo vienīgi jau es pati varēšu kādu dienu sadot sev pa galvu un saprast, kas un kurā brīdī jādara. 

Vēl viens tāds apdomāts jautājums pēdējā laikā ir tas, vai gadījumā nav tā, ka visas situācijas patiesībā atkārtojas, tikai ar citiem cilvēkiem un mazliet mainītos apstākļos..? Tāda sajūta, ka var paredzēt iznākumu.. Un vai cilvēka vārds var daudz ietekmēt? 

Nevermind.

Nu re`, sanāk, ka kopsavilkums tāds nekāds, jo viss ir aptuveni tāpat kā parasti. Novērtēju katru cilvēku, ko šogad esmu satikusi, katru sarunu, kas ir bijusi, katra nepareizā rīcība, katrs prieks, katra asara, katrs brīdis kaut ko man ir devis. Paldies, pat tad, ja kāds neapzinās, ka ir bijis daļa no mana gada notikumiem.

Un katra jauna iemīlēšanās un katrs jaunais taurenis vēderā. Kas mani ir atradis arī šī gada nogalē un pamatīgi sagrozījis galvu. Jāatzīstas, ka šī ir tāda otrā reize. Mazliet baidos, bet vairāk par bailēm, priecājos. 

Tad jau redzēs, vai tie cilvēki, kam ir paredzēta vieta manā nākamajā gadā, būs atvēlējuši vietu arī man viņu jaunajā un grandiozajā gadā. 

Sagaidīsim, svinēsim un dejosim uz galda! 

Prieka diena

Šodien pamodos ļoti priecīga. Tik ļoti, ļoti, ka gribējās, lai visi to zinātu. Un tas ir tāds vienkāršais prieks, tāds, kas kaut kur ir un viss. Nav tā, ka priecājos par kādu konkrētu lietu, notikumu vai tamlīdzīgi. Dvēseles stāvoklis laikam šobrīd tāds.

Daudz noteikti dod tas, ka esmu beidzot atpūtusies un tā arī jūtos. Ne brīvdienu vai brīva laika dēļ. Liels miers iekšā. 

Ilgi ir bijis tā, ka varu izturēt daudz, bet tas rokenrols, kas bija apmēram pēdējo pus gadu, nolauza mani tā kārtīgi. Jā, tiem, kas uzreiz nesaprot, par ko ir runa - aizgāju no darba Latvijas 1. Rokkafejnīcā. Tas bija lielisks laiks, lieliski kolēģi, lieliska pieredze. Man nav bijušas problēmas ar nakts maiņām vai negulētām dienām/diennaktīm, bet pienāk laiks, kad organisms pats saliek visu pa plauktiņiem un "saka, ka pietiek". Arī man pateica. Brīdī, kad acis vairs nesmaidīja. Un arī par to es esmu priecīga.

Un priecājos arī par visu, kas ir noticis pa šo vasaru. Par cilvēkiem, par notikumiem, par atzīšanos, par iemīlēšanos, par n-tās reizes salauzto sirsniņu. Iepriekšējā teikuma pēdējā daļa noteikti varētu būt gandrīz katra mana ieraksta neatņemama sastāvdaļa, haha. 

Man ir prieks par savu dzīvokli. Jā, arī par to var priecāties, lai gan man joprojām nav virtuves (nu tā, ka nav kur vārīt ēst). Un par saviem dzīvokļa meičukiem, kam nepatīk Elissa, jo viņa visu laiku ņaud. :D

Prieks par to, ka dejoju un ka man ir dota tā iespēja arī mācīt citiem. Tur rodas enerģija, tur ir mīlestība pret savu darbu un tā rezultātu.

Man ir tik daudz prieka, ka jūtos mazliet laimīga. Un laimes sajūta ir lipīga!

Vienīgais, par ko es neesmu priecīga, ir zobu sāpes. Tādas īstas, ka jāiet pie zobu daktera.

Arlabunakti! Jo tieši tad, kad nospiežu pogu "publicēt" , ir jau pāri pusnaktij :)

pret sevi

Ar katru domu, darbību un situāciju es arvien vairāk salaužu to pukstošo muskuli, kas ir kaut kur starp ribām ♥ 

Riskēt? Loģiski, ka var būt 2 iznākumi - salauzīšu pavisam vai arī būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. 

Nezinu, kas mani vienmēr nobremzē.

Bet zinu, ka pati ļauju, lai viss nesanāk tā, kā, iespējams, varētu sanākt, ja es kaut ko darītu lietas labā. 

sagriez pats

Tik precīzi. Un tik skumji. 

slēdzis

Galvā kaut kas saslēdzās, pārslēdzās un ieslēdzās tā, ka 2 dienas no taureņiem vēderā gribējās vemt. Un galvenais, ka nevar saprast, no kā un par ko tas stress. 

Zinu, ka atkal sevi pārsteidzu, bet šoreiz arī daudz atklāju. Kaut ko, kas ir noderīgi man pašai. Protams, ka kādu brīdi galvā bija vēl lielāks mindfuck nekā parasti man ikdienā (kur tā jau ir daudz). 

Bet, runājot ar cilvēku, kurš man - principā necik nepazīstamam cilvēkam - var izstāstīt pus dvēseli ārā.. Tas ļoti aizķer. Un aizķer tā dziļi. Sen nebiju tik ļoti aizrautīgi klausījusies, ko kāds stāsta, katru vārdu dzirdot ar nedalītu uzmanību. 

Un saprast, ka var būt tik ļoti līdzīgi. Tikai lielākā atšķirība, ka es parasti neko nestāstu, es to visu izdzīvoju savā galvā un čakarēju sev prātu tā, ka maz neliekas. Var jau būt, ka vēl neesmu atradusi cilvēku, kam es varētu atļauties kaut ko "izlikt uz paplātes", kaut ko tik ļoti savu. Cilvēku, kurš varētu vienkārši klausīties, varbūt kaut ko piebilst, bet nemācīt mani aiz katra teikuma, par to, kas nav pareizi. 

Sen nebija sanācis satikt cilvēku, kura stāstītajā varu klausīties visu dienu, saprast un nenogurt. Un tā varētu vēl ilgi. Varbūt pat ne sen, bet vispār nē. 

Tikai vēl jāiemācās tā svarīgā lieta - runāt un pateikt. Pateikt, kamēr nav par vēlu. Tas man vēl nesanāk. Vai precīzāk - es laikam vēl baidos no kaut kā.

Un kādā brīdī nesajukt prātā no tā, ka nezinu, ko daru.

paģiru murdziņi drūmās krāsās

Vakar uznāca kaut kādas pārdomas par to, kur es esmu, ko daru un ko gribu. Un šodien, līdz ar diezgan smagām paģirām, atnāca arī drūmās nokrāsās esošas domas un sajūta, ka kaut kāds pamats ir izsists. Ne tik daudz fizisks un apkārtējo apstākļu veidots, cik morāls. Pēkšņi kaut kur izkūpēja viss, pie kā mēģināju pieturēties un no kā ņēmu kaut kāda veida pozitīvo enerģiju, lai uzturētu virzību uz priekšu. Apstājās mana pozitīvā domāšana un pilnīgi krasi pagriezās negatīvā gultnē. 

Lai arī kā vienmēr esmu paļāvusies un ticējusi tam, ka visam ir savs laiks un viss notiks tā, kā un kad tam jānotiek. Šodien man šķiet, ka viss jau ir nokavēts. Tikai slikti laikam ir tas, ka nevaru noteikt, kas tieši. 

Tas lielākais iemesls, kas man liek te tā uz skumjās nots izlikt sevi, ir tas, ka man apkārt ir tik daudz fantastiski, lieliski, talantīgi un gudri cilvēki. Mana sajūta tajā visā ir tāda, it kā es būtu vienkārši nesaprotams, eksistējošs objekts, kas kaut kādu iemeslu dēļ velkas līdzi un, laimīgas sagadīšanās rezultātā, nokļūst tur, kur sanāk. 

Par mērķi te nav ko runāt.

Par stabilitāti arī nē. 

Kaut kur iekšā kaut kas ir salūzis. Tā varētu būt spēja noticēt. Šobrīd es kaut kam ļoti neticu.

Var jau būt, ka šodien man tā vienkārši iznāca morāla caureja un man tikai mazliet pietrūkst saules. Bet var arī būt, ka pietrūkst kas stipri vairāk.

I feel sorry for the wasted life 

pie haosa pierod

"Es pieņemu haosu, bet nezinu, vai haoss pieņem mani"

Pēdējie 3 mēneši ir bijis kā viens liels sprādziens un pilnīgs haoss manā galvā, darbos un domās. Haoss, lai saprastu, ka patiesībā jau nekas nav mainījies. Haoss, lai saprastu, ka viss vēl joprojām ir tieši tāpat, kā bijis līdz šim. No vienas puses tas mazliet nomierina, bet no otras - atstāj to skumjo sajūtu, ka pēc visas prāta lauzīšanas, nekas būtisks nav noticis. 

Biju pilnīgi bez emocijām izpumpēta un apjukusi atkal mēģinot salikt visu pa plauktiņiem un saprast sevi. Neko daudz gudrāka nepaliku un sapratu tikai to, ka vēl joprojām gribu visu to pašu, ko agrāk. Un viss tas man vēl nav. Esmu tikusi atkal tikai līdz nepilnību un kļūdu meklēšanai sevī. 

Un tie skaistie brīži, kas patiesībā neko daudz nenozīmē, tie sāp visvairāk.