Apjukums gada nogalē jeb apmaldījušies taureņi

Jā, šoreiz taureņi ir atlidojuši nepareizi jeb precīzāk - šoreiz es no viņiem izvairos, jo tā laikam būs prātīgāk. 

Bet var teikt arī tā, ka, iespaidojoties no apkārt esošajiem gada kopsavilkumiem, arī man sanāca nejauši padomāt par gada laikā notikušajām lietām un sakritībām. Un tad sāku atklāt visādus dīvainus (iespēja lasīt kā "smieklīgus") notikumus.

Tad nu tie, kas netic sapņiem un tie, kam horoskopi šķiet muļķīgi, tālāk var nelasīt. Jā, es nopietni, kā vienmēr ;D Un šeit nebūs nekāda atskaite par padarītiem vai iecerētiem darbiem vai sasniegumiem. Tāpat vien, priekš sevis un varbūt priekš kāda, kas varētu nojaust, par ko ir runa. :)

Tātad, gada horoskopa zīme, ar ko nācies sastapties diezgan episkās situācijās ir Skorpions. Un šeit, lai labāk varētu izprast, jāpiemin, ka tā nu ir zīme, ar ko man ir vismazākā saderība un domu un rakstura sakritība. Laikam jau vietā ir teiciens, ka pretstati pievelkas. Mh, un es, kā jau Dvīņi, cenšos sadzīvot ar visiem. Kādu laiku tas sanāk diezgan apsveicami, bet nedomāju, ka man būs kāda mācība. Man kā daudzpusīgas horoskopa zīmes pārstāvim ir tā lielā vēlme ar visiem uzturēt draudzīgas attiecības un vienmēr būt sabiedrībā un nesēdēt mājās. Kas diezgan bieži pavēršas pret mani pašu. Bet tas jau ir tikai interesanti. Sociālais un komunicēt gribošais Dvīnis. Yup, that`s me! 

Vārds, kas varētu iegūt nomināciju, kā nozīmīgs šajā gadā ir Toms. Kaut kā pārāk bieži sanāca satikt šāda vārda īpašniekus. Nenoliegšu, ka diezgan interesantās un neikdienišķās situācijās. 

Un par sapņiem... par to ir sarežģīti rakstīt. Pat izstāstīt sarežģīti. Bet tas vēl joprojām ir nozīmīgi un pārāk spēcīgi, lai neticētu.

Kopumā gads neslikts. Notikumu daudz, cilvēku daudz, emociju vēl vairāk. Un neviena nožēlota diena. Gada beigas varbūt pat varētu pielīdzināt nelielam sprādzienam dvēselē, prātā un sirdī. 

No sprādziena izlidoja taureņi un gada beigas atkal ar tiem kopā. Jo iemīlēties taču nav aizliegts. Kaut vai tā nereāli un iedomāti, bet priekš sevis..

online dvēseles izgāztuve

Tātad, par dažām pēdējā laikā notikušām lietām, visticamāk, diezgan neloģiskā un nesaprotamā secībā. Nu, galvenais jau, ka var to kaut kur izlikt.

Vairāki interesanti notikumi. Savstarpēji diezgan saistīti. Bet, ko lai dara - visam ir likumsakarības, kā vienmēr. 

Biju jau atkal paspējusi aizmirst, cik daudz sen neredzētus cilvēkus var satikt Jelgavā. Galvenais jau, ka ne tikai jelgavniekus. Vai arī vienā vārdā - Studentu diena 2011. Un ir arī cilvēki, kurus satikt tieši Studentu dienā jau sāk kļūt par tradīciju. Hha

Kā arī šie varētu būt vieni no interesantākajiem un labākajiem valsts svētkiem, kādi ir bijuši. Varbūt tieši tāpēc, ka viss ir sagrozījies tieši tā, kā ir. Pilnīgs čill pa dienu un miljons anekdotes. Sen nebiju tik īsā laikā tik daudz smējusies. C vitamīns uzņemts nu ļoti ilgam laikam. Un enerģijas dzēriens interesanti ietekmē cilvēkus. Tik interesanti, ka izrādās, ka visiem 4:00 no rīta jāpamostas un jāsāk runāt. Vai precīzāk - atkal jāsāk smieties. 

Kā vienmēr - nebija jau laika piefiksēt (pierakstīt) tos pērļu izteicienus, kuri bija miljoniem. Bet tas jau arī varbūt nav nemaz tik slikti, jo tie labākie un interesantākie brīži jau visbiežāk paliek neiemūžināti. Vienīgi pašu atmiņā. :)

Un paldies Lindai, ka tomēr izvilka mani no mājas. Tas palīdzēja saprast dažas lietas. Nu varbūt ne uzreiz, bet tagad, tā apdomājot visu notikušo.

"Paldies par brīvdienām un tad jau kādreiz.."

priekšnojautas un likumsakarības

Tagad te būs daudz varbūt neloģiski teikumi un lietas, kas sakrājušās iekšā. Tikai priekš sevis un, visdrīzāk, neviens tāpat īsti nesapratīs, par ko ir lieta. Jo patiesībā ne par ko. Tikai mans pašas iekšējais stāvoklis un sajūtas, ko nevar uzrakstīt. Bet mazliet to visu izlikt ir vēlēšanās.

Nedēļas laikā notikušās likumsakarības mani vienkārši ir mazliet izsitušas no sliedēm un ritma. Iekšā tāda sajūta, kā tad, kad ir taureņi iemīloties. Bet šoreiz tikai nav tā labā sajūta. Ir dīvaini - tā kā priekšnojauta. Tikai nezinu kam. Jau no vakardienas pēcpusdienas. Līdz šodien, pēc sarunas ar Lindu, tas viss vēl vairāk iekšā eksplodēja.

Laikam jau ne sliktā nozīmē. Tā sajūta man pat mazliet patīk, jo nekad nav pievīlusi un zinu, ka tiešām kaut kas interesants varētu notikt. Vai varbūt vienkārši kaut kas nozīmīgs un pat neiedomājams. 

No vienas puses pilnīgs nemiers un sajūta, ka varētu tagad spridzināt un kalnus gāzt. No otras puses darīt negribas pilnīgi neko. 

Es esmu no tiem cilvēkiem, kas pacieš daudz un reti eksplodē. Bet kā kāds gudrs cilvēks ir teicis - visam ir robežas. Un viss notiek likumsakarīgi.

STOP!zīme

Ar bērniem ieeja aizliegta!
Viesnīcas, restorāni un lidsabiedrības ir nopietni uztvēruši sūdzības par kliedzošiem mazuļiem un, izdabājot saviem klientiem, šo problēmu mēģina risināt ar stop zīmi. «Piedod, mazais, tev šodien neveicas – šeit paēst varēs tikai tavs lielais brālis,» tā par aizliegumu ienākt restorānā ar bērniem smejas kāda blogere. Tomēr, smejieties vai raudiet, ir uzņēmēji, kas nevēlas pakļaut savus klientus riskam, ka viņu atpūtu sabojās kāds trokšņojošs mazulis. «Ar bērniem ieeja aizliegta» kustība, šķiet, kļūst arvien plašāka, aizliedzot vai ierobežojot bērnu atrašanos restorānos, viesnīcās, lidaparātos, kinoteātros un citās sabiedriskās vietās. Šī pretrunīgā tendence ne tikai piesaista sabiedrības uzmanību un izraisa diskusijas, bet arī aug tās atbalstītāju loks, turklāt ne tikai bezbērnu indivīdu, bet arī dažu vecāku vidū. Kas vēl interesantāk – uzņēmumu īpašnieki atzīst, ka līdz ar jauno noteikumu pieņemšanu bizness plaukst un zeļ, savukārt eksperti runā par jaunas patērētāju grupas rašanos.

Ja godīgi, tad nezinu, kāpēc mani tik ļoti "paķēra" šis raksts šodienas LD Biznesa žurnālā. Bet fakts tāds, ka man tas liekas totāls absurds. Nu neteikšu jau, ka mani iepriecina raudoši bērni lidmašīnās, bet šis tā kā būtu par traku - aizliegt apmeklēt kādu vietu kopā ar visu ģimeni tikai tāpēc, ka pastāv iespēja, ka mazais sāks niķoties.

Prieks vismaz par Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektores Santas Graikstes teikto, ka: "Latvijā noteikti šādu vietu nav, jo vēlamies pozicionēties kā ģimenēm ar bērniem draudzīga valsts".

Kad gan bērni kļuva par ko līdzvērtīgu cigarešu dūmiem? Vainojiet pie tā kaudzi bezbērnu pieaugušo, kam ir gana lieli naudas līdzekļi.

Novirze no iesāktā

Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala. 

/I. Ziedonis/
 
Nebiju domājusi, ka kādreiz apsvēršu domu, ko apsveru tagad. Jo tā jau laikam ir - kad viss it kā ir labi, kaut kam ir jāsačakarējas pilnībā. Citādāk jau laikam nebūtu interesanti.

It kā mazliet bail, jo apzinos, ka diezgan daudz nāksies pazaudēt. Bet tajā pašā laikā - šobrīd tā ir labākā iespēja, lai nevajadzētu mēģināt izdzīvot, bet varētu atļauties dzīvot. Nedomājot par to, ka esmu kādam kaut ko parādā vai esmu no kāda atkarīga. Man vienkārši nepatīk atskaitīties, nepatīk, ja pati nevaru izdarīt visu, kas jāizdara.

Zinu, ka, ja man tagad nebūtu tāds atbalsts, kā man ir, tad, visdrīzāk man nebūtu ne puse no tā, kas ir. Tieši tas jau arī ir visgrūtāk - atbildība pret tiem, kas mani atbalsta. Un pienākums nepievilt. Tas, kas ir tik grūti. Jo ir lietas, kas mainās, situācijas, kas neļauj izdarīt tā, kā "vajadzētu".

Tagad ir jāpieņem, iespējams, līdz šim nopietnākais lēmums. Nopietnākais varbūt ne tik daudz nozīmes ziņā, kā tajā ziņā, ka uz kādu laiku palikšu pavisam viena ar savu lēmumu. Un tas vienkārši būs jāpārdzīvo. Mums visiem, ne tikai man. Un šoreiz es par sevi neuztraucos nemaz. Vairāk uztraucos par to, ka mani nesapratīs. Zinu, ka nesapratīs. Un nebūs jau jēgas skaidrot - tas arī tas, kas visvairāk saskumdina.

Ar šo ierakstu neko daudz jau es nepateicu. Un varbūt nemaz nebija mērķis kaut ko pateikt. Tikai pašai vēlreiz mazliet padomāt.

Viss sākās McDonald`ā jeb aizmigušie taureņi

Patiesībā te varētu būt vismaz pieci virsraksti, jo stāsts ir par traki interesantām (un garām) Līgo brīvdienām, kuras izvērtās tā, kā pat ne tuvu iedomāties nevarēju. Laikam jau neviens nevarēja.

Un pie visa vainīgs rokas pulkstenis. Nu jā, arī cepure mazliet. Vienā vārdā, šīs abas lietas nebija pie īstajiem to īpašniekiem un, pēc pus gada ilgas glabāšanas vajadzēja tās samainīt. Lai nav tāda tikai sakriešanās, bija vienošanās par pusdienām (kas beigās gan sanāca vairāk kā vakariņas). Tad nu tā visa rezultātā es attopos Jelgavā, kur jau jāsāk ielīgot. Kāpēc mani ir tik viegli pierunāt!? Viens no iemesliem laikam bija sen nesatikti cilvēki.

Jim Beam un neliels blackout naktī no trešdienas uz ceturtdienu.

Līgošanas plāni diezgan krasi izmainījās. Neteiksim, ka ļoti iepriecināta biju, bet kā sanāca, tā jādzīvo. Tā vietā, lai dejotu Lilastē, esmu kaut kur pie Staļģenes!

Tālāk standarta Līgo procedūra - veikals, ēdamais, alus, daudz alus, pilna mašīna un dodamies pazust uz 3 dienām. Var teikt arī - dodamies kosmosā! Jā, 'kosmoss' ir tieši tas, kas notika - viens liels lidojums gan fiziski, gan emocionāli, gan visādi citādi. Hah

Mums bija MILZĪGS ugunskurs. :)

Un mums bija Megija :)

Un vispār mums viss bija forši! Paldies "SalkyVillas" saimniekiem un visiem, kas tur bija!

Dienas tur neviens jau sen neskaitīja un nemēģināja atšķirt. Pilnīgs miers un pilnīga brīvība! Chill.

Tikai nevar saprast, kur bija palikuši mani taureņi? Varbūt viņiem negaršo viskijs, varbūt viskijs viņus iemidzināja. Taureņiem parasti ir jābūt uzreiz. Man viņi ir tikai tagad. Un arī tikai mazliet. Par to arī visvairāk bail...

Bet zinu, ka vienam cilvēkam šis noteikti bija traki labs atvaļinājums Latvijā (vajadzētu rakstīt 'cilvēkam X' - jo es taču teicu, ka tā rakstīšu :p ). Prieks, ja viss tā jauki. Kamēr ir. Otrdiena gan tāda mazliet skumīga. Un tad jau arī es atkal sastapos ar tik ļoti daudz aprunāto aizbraukšanu. Pārāk bīstami pēc tik niecīga laika.

Tagad te vajadzētu būt vienam dziļdomīgam teikumam, tā teikt, lai atstāj lielo pārdomu. Nebūs laikam, jo šim te vismaz kaut kāds turpinājums būs. Agrāk vai vēlāk, interesants vai smieklīgs. Bet kaut kas jau būs. Nu nejau tā vienkārši nosēž 6 stundas runājot Skype...

Velosezona

Nu traki, nu! Pirmo reizi tik tiešām novērtēju velosipēda priekšrocības mūsu jaukās galvaspilsētas ielās. Bet ziniet, kas ir skumjākais? Tas, ka man pašai nav šī, tik ļoti izdevīgā un ērtā braucamrīka.

Nu pasakiet, kā lai viens cilvēks, bez liekiem finanšu līdzekļiem tiek pie vasaras labākā pārvietošanās rīka? Nē, nē - konkursos man neveicas, tātad, šī iespēja atkrīt. 

Ar šo te es vienkārši atkal gribēju pačīkstēt par sīkumiem. Tā kā, ja vien Tev nav doma man uzdāvināt jaunu braucamo (starp citu - man pavisam drīz ir dzimšanas diena!), tad neņem šo vērā :)

Te mans šīs vasaras sapnītis: <3 

PAR LKK!

Šobrīd Latvijas Kultūras koledžai ir nepieciešams jūsu atbalsts, jo šobrīd izskatās, ka, par spīti LKK studentu un vadības argumentiem, kas parāda LKK pievienošanas LKA bezjēdzību, Kultūras Ministrija tomēr stingri apņēmusies LKK pievienot LKA, ar absolūti " ģeniālu" argumentu - Starptautiskais Valūtas fonds uzskata, ka Latvijā ir pārāk daudz augstskolu, tātad, to skaits jāsamazina, PUNKTS. 

Ministrijām, kuru pakļautībā ir kādas augstskolas, uzdots īstenot šo uzstādījumu, un Kultūras ministrija kultūras nozarē ir atradusi iespēju to izdarīt šādā veidā-pievienojot koledžu akadēmijai - visticamāk, lai vienkārši lai būtu par ko atskaitīties Ministru Kabinetā..Bez detalizētas analīzes un kultūrizglītības sistēmas kopumā izvērtēšanas pēc būtības..

..Lai izteiktu savu viedokli pret šādu pieeju kultūrizglītības politikas veidošanai, šobrīd LKK aicina bijušos un esošos studentus, kā arī jebkuru citu cilvēku, kuram ir savs viedoklis šajā jautājumā, ar savu parakstu apliecināt atbalstu Latvijas Kultūras koledžas neatkarīga statusa saglabāšanai.

Lūgums, visiem, kam ir tāda iespēja un motivācija, ienākt LKK un parakstīties uz sagatavotajām parakstu lapām - to var izdarīt gan pie dežurantes, gan 13. un 14.kabinetā, gan 26.kabinetā.

Parakstus nepieciešams savākt līdz 29.maijam (!) 

Lūgums arī painformēt savus draugus, kursabiedrus, paziņas par šo situāciju. Ir būtiski, lai tiktu savākti pēc iespējas vairāk paraksti!

and so it is just like i said it would be

Cik nejauši un pēkšņi viss iesākās, tik ātri (bet te gan nevarētu teikt, ka negaidīti) beidzās. 

Iespējams, ka tā bija vērtīgākā un vienkāršākā iepazīšanās un tikšanās, kāda man līdz šim bijusi. Nejauši, vienkārši un reāli - bez jebkādām liekām cerībām - viss tikai konkrētajam brīdim. 

Nesaku jau, ka negrauž. Grauž tā pamatīgi. Bet to atsver mans ieguvums no šīm dažām satikšanās reizēm - iespēja uz dažām lietām paskatīties no citas puses. Novērtēt vienkāršību (šoreiz gan vairāk par vienkāršību vārdos). 

Un tas lielākais ieguvums ir manas jaunās apņemšanās, ko īstenošu sev. Lai gan kāda daļa no manis noteikti vēl cerēs, ka tas būs ne tikai man vienai. 

Cerēs uz vēl vismaz vienu satikšanos.

pārāk-daudz-domas-vienā-dienā

Šobrīd ir tā, kā man visvairāk nepatīk.

Ir tik ļoti daudz, ko teikt un izlikt, bet vienkārši nesanāk tā sakarīgi. Nevis nav, ko teikt, bet nevar neko pastāstīt. 

Emocionāli traki pārpildīta diena. Pat ne tāpēc, ka būtu tik daudz notikumi, kas to izsauktu. Drīzāk gan tāpēc, ka bija pārāk mierīgi un pārāk daudz laika domāt. Un šodien jau nu man visas domas sakrita virsū vienlaicīgi un virsū arī viena otrai. Un viss trakoti samežģījās.

Nu jā. Patīk jau man sevi šad un tad pamocīt. Bet no tā domu haosa jau vienā brīdī sanāk arī kaut ko saprast un mazliet sakārtot. Tātad, varbūt vajag. Varbūt noderīgi. Un tad aiziet! tā kā ir tagad - šokolādes un čipsu kalni kā zāles domām.

Vakars, miers un mana atkal salūzusī sirds. Es teicu, ka tā būs. Un no vienas puses tas pat ir  mazliet skaisti.

Un ja nu atkal salūzīs?

Īsti nav rakstīšanas čakra atvērusies, bet padalīties ar dažām lietām tomēr gribas.

Neteiksim, ka nebiju gatavojusies šādam variantam. Patiesībā jau no paša sākuma zināju, ka vienā brīdī paliks pavisam skumji.

Vēl jau nē, tagad vēl ir pavisam priecīgi un labi. Bet ir palikušas tikai divas nedēļas, līdz būs jāšķiras pavisam. Un šajās 2 nedēļās ir tikai katra otrā diena, kad sanāk kāda stunda, lai satiktos. Mh, un tajā dienā tā ir varbūt pati labākā stunda. Līdz šim, par laimi, vienmēr ir sanācis vairāk laika.

Bet pēc 15.maija būs.. nekā vairs nebūs. Viens liels tukšums vietā, kur tagad ir miljons labas emocijas un tas muļķīgi laimīgais smaidiņš.

Pēc šodienas sarunas vismaz sapratu, ka neesmu vienīgā, kam tas viss ir svarīgi un ar katru reizi atvadīties ir arvien grūtāk. Un varbūt pat esmu pārsteigta, cik nopietni viss te tagad ir sanācis.

Un cik tomēr dīvaini, ka divi, it kā loģiski domājoši cilvēki tā jauc sev galvu ar lietām, kurām, iespējams, vajadzēja beigties pirms tās bija sākušās. 

Varbūt te par to pavēlēšanu sirdij? 

Par to domu spēku (nu labi, un mazliet par uzdrošināšanos)

Vienas trakas dienas (šodienas) kopsavilkums. Patiesībā jau te kopā būtu jāsavelk vismaz 2 dienas, jo.. Tad nu te ir apstāstiņš.

Šodiena iesākās jau vakar pēc treniņa, kad beidzot ir klikšķis – rīt eksāmens (patiesībā pat 2)! Iepirku enerģijas dzērienu un pievērsos estrādes mākslas jēdzieniem un tādām figņām. Ap 3:00 naktī (no rīta?) metu mieru, mazliet taču skaistumam arī jāvelta kāda miega stundiņa. 

No rīta vienkārši pārstresojusies. Savu noteikti dara arī energydrinks, rīta kafija un nedaudzās miega stundas. Jā, un arī gaidāmā tikšanās pa dienu pēc eksāmena.

Bet nu te stāsts galīgi nav par eksāmeniem. Tie ir pie vietas un chill.

Es te iepriekš rakstīju: „Haha, un pagaidām lai paliek intriga. Esmu māņticīga, ticu domu spēkam. Un, ja būs lemts, tad par šo visu būs vēl atsevišķs ieraksts jau ar turpinājumu.”

Un re' kur arī turpinājums: 

Tātad stāsts par otro satikšanos. Trāpīgs citāts te klāt: "Pasaule ir apaļa un visi cilvēki vēlreiz satiekas". Mh. Vajag tikai tā kārtīgi vēlēties un mazliet uzdrošināties. Jā, un tieši tāpēc, ka to saku es - tā, kura vienmēr pasmaida,cik skaisti bija un stulbi samierinās, ka tas nu tagad viss būs manas jaukās atmiņas. Ne šoreiz. Mazliet pēc Lienes D. ieteikuma noriskēju un pārkāpu savam principam - neuzbāzties. Redz, ka šoreiz tieši vajadzēja. Uzrakstīju, un ir!

Sīkumos... nē, tas te šoreiz vispār nav svarīgi. Viss saulaini. Parastas pusdienas McDonald, pasēdēšana Vērmanītī, un viss tā pa jauko.

Un labi, ka tieši šobrīd ir tieši tā. Par to, kas tālāk..? Kāpēc vienmēr būtu jādomā par to, kā būs? TAGAD taču ir labi.

Atkal iemīlēties jeb Kubas ritmi Baltijas jūrā

Un nejau ritmos es atkal iemīlējos – tie man patīk jau sen. Bet tam visam noteikti bija sava loma, lai es tagad atkal lidinātos dažus centimetrus virs zemes.

Tad nu četras jaukas dāmas sāk savu atpūtas braucienu Rīga – Stokholma – Rīga. Tiekamies 15:00 pie GC un ejam iepirkt labas un garšīgas lietas. Ar lielajiem iepirkuma maisiem tiekam līdz ostai un jau ap 16:00 esam uz klāja. Kajīte Nr. 5404. Pirmais tosts par izdevušos braucienu un jā – tas bija lielisks!

Pavadām pelēko Rīgu, iečekojam kāda publika uz prāmja, mazliet pavelkam laiku ar klačošanos un tad jau lielā pucēšanās vakara ballītei.

Nezinu, vai tāpēc, ka nedēļas nogale, vai kādas citas sakritības dēļ, cilvēku daudz un atmosfēra tāda mmmm... Vēl tik pietrūka kāds īsts Kubas cigāra dūms. Pirms brauciena gan bija nelielas šaubas par to, cik un kādi cilvēki būs, jo biju dzirdējusi arī ne visai labas atsauksmes. Bet tas jau laikam no gaumes atkarīgs. J

And let the show begins! Man jau kā deju mīlošam cilvēkam žoklis līdz zemei un acis iefokusētas. Jā, jā! Tad es iemīlējos!

Turpinājumā traka ballīte un dejas līdz 6:00 no rīta. Daži uz nerviem krītoši lietuvieši – nu ļoti uz nerviem krītoši. Bet beigās viens pat piesitās mums līdz rīta gaismai un saruna jau bija apmēram tā: viens teikums trīs valodās +vēl visus vārdus, ko nezin, var aizstāt ar vārdu „station” (piemēram – mūsu stāvs = our station; mūsu kajīte = our station; utt.) Smieklīgi it kā, bet skumji. ;D Čalis brauc strādāt uz Zviedriju, bet angļu valodu ne cik daudz lietot nemāk.

Nokāpjam no prāmja Stokholmā un dodamies uz McDonalds, haha. Saldējuma kokteilis šajā rīta der. Vienkārši der. Pastaiga mazliet gurdena, bet atrodam, kur tikt pie Colas un baterijas atkal ir uzlādētas. Ja par laika apstākļiem, tad tas ir vēl viens lieliskā brauciena elements, ar tiem mums arī paveicās. Back to the ferry!

Atgūstam spēkus jaunai ballītei! Iet iekšā Fast food, lieli šokolādes kūkas gabali un kafija. Un atkal spoguļošanās un otrās nakts ballīte var sākties! Ja likās, ka pirmā ballīte bija laba, tad šajā vakarā tā bija lieliski ideāla (un vēl 100 pozitīvi īpašības vārdi, kas to varētu aprakstīt)! Atkal iepazīstamies ar lietuviešiem un jau šķiet, ka atkal būs mazliet kaitinoši, bet nē. Ja pirmajā vakarā likās, ka ar saviem kaimiņiem vairs nerunāsim, tad šie mainīja priekšstatu par lietuviešiem kā tādiem. Ha.

Kājas gandrīz nejūtīgas, dejas traki graujošas.

Kur tad paliek iemīlēšanās? Tepat. Pēc dejām vislieliskākā stunda vislieliskākajā sabiedrībā. No Kubas.

Haha, un pagaidām lai paliek intriga. Esmu māņticīga, ticu domu spēkam. Un, ja būs lemts, tad par šo visu būs vēl atsevišķs ieraksts jau ar turpinājumu. Ja nē, tad arī uzrakstīšu, kāpēc nē.

Dziesma: Shakira – Hips Don’t Lie

Numurs: 8212

Paldies: Sandrai, Zanei un Inesei (mēs vēl to laivu kādreiz iešūposim)!

Tanku dvēselītes

Jā – TANKS ir īstais vārds, kas raksturo šī brīža vispārējo situāciju. Un visos variantos, kā vien var iedomāties: „mesties zem tanka”, „iet kā tanks” un tā.. Pati sevi spīdzinu, sakot, ka tā mēģinu audzināt raksturu. Varbūt. Sajūta, ka pasaule ap mani sākusi griezties histēriskāk. Un tas jau laikam tā standartā, ka viss notiek vienlaicīgi. Tieši šobrīd man būtu vajadzīgs viens kārtīgs ‘restarts’, kuru tieši šobrīd arī nevaru atļauties.

Par teicienu „pasaule ir maza”... Šodien saņēmu lielisku variantu teiciena papildinājumam – „pasaule ir riebīgi maza” (paldies Mārtiņam). Tiešām trāpīgi.

Ja tā vispārēji, tad nesūdzos. Darbs ir, studēt varu. Nu nemaz nav slikti. Tikai manis pašas uzstādītajā sarakstiņā trūkst viena ieraksta, lai šobrīd būtu ideāli. Bet vai tad vispār var būt tā, ka ir ideāli?

Un jā, es gaidu, kad manā siltumnīcā izaugs salāti.

Kāpēc helikopters? Jo tie taču ir tanku dvēselītes.

Un tieši tik haotisks, kā šis ieraksts, šobrīd arī ir viss man apkārt.

Sapnis par Parīzi

Tieši tagad, kad ziema jau sāk šķist pārāk gara, atkal tā pa īstam sailgojos pēc Parīzes. Pēc visa - gaisa, miera, smaržas, metro, smalkmaizīšu veikalu skatlogiem, rīta kafijas uz maza balkoniņa, kur podos zied rozā puķes. Un pēc īpašās karuseļa sajūtas, kad pilsētas centrā vienkārši apstājies un apkārt viss griežas savā nodabā.

Parīzē var iemīlēties no pirmā acu skatiena un pirmā elpas vilciena. Pašā pilsētā un arī cilvēkos. 

...tur atgriezties un sajust pilsētu, izgaršot to kā bērns izgaršo cukurvati.