Tukša baterija.

Katru gadu, aptuveni šajā laikā, par un ap tēmu 'rudenī dikti skumji', man te ir kāds ieraksts. 

Tas nozīmē tikai to, ka nu nav tas izdomājums par visiem tik daudz zināmo un apspriesto rudens depresiju. Ok, nevajag varbūt to uzreiz tik skaļi kliegt apkārt, bet sajūta tik un tā ir. 

Vienkārši interesanti, ka tā. Aptuveni varu iztēloties, kā jūtas tukša baterija - kad ir jāeksistē un jādara, bet mazliet pietrūkst strāvas, lai uzlādētos.

Kaut gan nē, man patiesībā nav nekādas nojausmas par to un baterija nemaz nevar justies.

Pirms došanās mājās, pēdējā menā kafija, lai miegs mazliet paciešas. 

Pēdējās nedēļas laikā man mājās plīst trauki un piedeg katliņi. Nezinu, vai tas saistīti, bet neiepriecina un nepalīdz. 

Bet šorīt bija skaisti. Tāda vienkārša, neizskaidrojama, taču absolūti laba sajūta. 

Tie ir kuģi?

Vakar vakarā, un gandrīz arī naktī, bija fantastiski skaisti! 

Kad biju jau iekāpusi savās vilnas zeķēs, uzvilkusi padilušās treniņbikses, pagatavojusi pusotra litra lielu tējas krūzi un iegrimusi žurnāla lasīšanā par, ko gan citu, ja ne mīlestību un diētām, man piezvana Linda un saka, lai esmu gatavībā braukt uz jūru. 

Nopietni? Ārā ir auksts. Bet tā jau nebūšu es, ja nepiekritīšu. Vēl nezinu, vai tā ir mana labā vai sliktā īpašība, bet pagaidām dzīvot netraucē. 

Nācās atrast savu ziemas jaku, ietīties šallē līdz acīm un cerēt, ka nebūs traki vējains. 

Pa ceļam, protams, upeņu balzāmiņš - lai silda. 

Maksas stāvvietu pie pludmales ignorējam. Ja nu kāds ko prasīs, atbildēsim, ka sargs bija aizmidzis un nevarējām pamodināt, lai godīgi samaksātu, haha. Es gan varētu derēt, ka tā tiešām arī bija un viņam pilnīgi neienteresēja, vai kāds tur brauc. 

Atnācām, mjau! (jā, jā, inside joke, bet vajadzēja)

Un tāaaads miers un klusums, absolūts bezvējš, daudz, daudz zvaigžņu un milzīgs pilnmēness. 

Varētu pibilst kaut ko par romantiku, bet tas jau būtu pārāk salkani priekš manis, ha. Labāk teiksim, ka tas bija pilnīgs miers četratā. Lai gan mierīgi mēs nebijām - tā sajūta vienkārši tāda. 

Šobrīd nedēļas labāko ideju topā (man gan tāda nemaz nav :D) šis vakara izbrauciens man ir pirmajā vietā. 

Paldies, jūs esat forši! 

Un Rīga no otra Daugavas krasta arī smuka. 

LIVE. LOVE. LONDON.

Un tad tu aizbrauc uz Londonu un atkal iemīlies. Cilvēkos un lielpilsētā. 

noformulēt un saprast.

Šodien nevaru sevi noformulēt.

Nezinu, kas vainīgs - pilnmēness tuvošanās vai cerība, ka ātrāk pienāks vasara. Vai, kā vienmēr, var taču vainot sliktos laikapstākļus. 

Bet pie vienas atziņas gan esmu nonākusi. Tiklīdz saprot, ka visu (nu labi - daudzu) lietu, darbību un situāciju cēlonis ir motivācijas trūkums, uzreiz tā motivācija sāk rāpties virsū un atkal ir sajūta, ka tūlīt kalni gāzīsies. Un tas atkal ir tikai viena mazs klikšķītis, ko patiesībā pati esmu labā ziņā izprovocējusi. Jo kādam tas, iespējams, ir tikai joka līmenī, bet man tas joks ir bijis pareizajā laikā. 

Vēl tikai jāsaprot, kā to raksturu "izaudzināt". 

izdomāt visu

Trīs tukšas vīna pudeles, četras glāzes, šokolādes papīrs un citramons. Meitenes izgāja pilsētā.

Pēc tādām dienām kā vakardiena gribas vienkārši sevi pārtaisīt par labāku cilvēku. Jo vienkārši noslinkot sestdienu nav gluži tas pats, kas neko neizdarīt, jo ir jācīnās ar paģirām. Šoreiz gan vairāk ar morālām. Gribas sevi sapurināt un iekaustīt. Mājas kārtošana arī uz priekšu neiet, grāmata nelasās; vienīgi var mēģināt paskatīties kādu filmu un cerēt, ka sanāks uztvert domu pa vidu visām savām domām un sevis šaustīšanai. Tik daudz var sadomāt, apdomāt un izdomāt. Gandrīz pilnīgi visu, ko vajag un nevajag.

Bet tai domāšanai savs labums šodien. Tiku skaidrībā par diviem sev svarīgiem jautājumiem. Pirmais no tiem ir jaunā frizūra - beidzot izdomāju, ko gribu! Rīt iešu pucēties. 

Un otrs - man tomēr ir rozā brilles! Sveiki. Kad viss rādās tik jauki un skaisti un ik pa laikam nākas sevi pieķert ar muļķīgu smaidiņu sejā. Un visu laiku ir labs noskaņojums.

Nu, Baiba, ja tu pēc tam raudāsi...

Un vēl es tiku pie uzdevuma iet vakariņās, jo es savus solījumus mēdzu turēt.

laisko brīvdienu statistika.

Skaitļi gan varētu būt neprecīzi priekš statistikas, jo, ja pavisam godīgi, tad nebija laika baigi domāt un paturēt tos galvā.

2 pilnas dienas un vēl mazliet no piektdienas pavadītas horizontālā stāvoklī pie ekrāna skatoties visu, ko vien var noskatīties. Reizēm tā drīkst. Reizēm vajag. 

6 filmas, 2 skeletona braucieni, 4 bobsleja braucieni, 1 biatlona disciplīna un n-tie nejauši izvēlēti video.

45cm pica, 4 Colas bundžiņas, 1 milzīgs pomelo, daudz neveselīgu našķu un tikai viens neliels gājiens ārpus četrām sienām uz veikalu.

Un kādi pāris desmiti mazu un lielu bučiņu.

Tomēr nav jau svarīgi cik, bet gan - kāpēc. Un svarīga ir tā sajūta, ka var justies tik labi un ērti, cik ir vēlēšanās. 

Labi, ka ir ziema un tās rozā brilles, laika apstākļu ietekmētas, tik ātri neuzkrīt uz acīm, bet galvā neapšaubāmi jau ir pavasaris.

Es taču esmu nelabojama, haha. 

svētdienas piezīmes ar atskatu uz gadumiju

Tāda īpaši lēna un tukša svētdiena. Bet apzīmējums 'tukša' gan nav šeit jāsaprot kā negatīvs jēdziens. Vienkārši nevaru saņemties neko darīt vai vismaz izdomāt, ko gribu darīt. Un tad sanāk atkal mazliet laika iemest savu nedēļas izdomāto domu kopsavilkumu lielajos interneta plašumos. 

Par to maģisko pusnakti un šampānieša jūru (kas patiesībā bija nekas vairāk kā lētais dzirkstošais vīns uz akciju) un cerību pilnajām, neskaidrajām acīm, kurās atspīd salūta mirdzumiņi. Bet, lai nu kā, sava burvība tajā visā tomēr ir. Varbūt no cerībām, kas strāvo no apkārtējiem, gaidot kaut ko jaunu un skaistu. Ak, jā, man joprojām patīk sarkasms.

Pirmais noteikums, ko biju sev uzstādījusi par ballīti bija tas, ka, lai tur vai kas, ir jābrauc kaut kur ārpus Rīgas. Klasiski, ka aptuvenais plāns parādījās aptuveni pusotru dienu pirms un pavisam skaidrība iestājās tikai gada pēdējā datuma pēdējās stundās. Meitenes kā konfektes dosies uz mazpilsētas balli! Atlika tikai izspert joku par to, ka varbūt jāsatiek mūža mīlestība, uz ko atbildot manas kompanjones man novēlēja veiksmi, ha. Bet tādas jau ir tās mazās, muļķīgās jaungada nakts vēlēšanās.

Un tad par to, cik ļoti var pierast pie mazām ikdienas lietiņām un sarunām par it kā neko īpašu. Sākot ar ziņu feisbukā ar tekstu "Sveika jaunā gada deju partnere" un turpinot ar jocīgu smaidiņu sejā katru reizi, kad nopīkst telefons, informējot par jaunu ziņu. Man gan no dejošanas tajā naktī sanāca vairāk mēģināšana tikt līdzi savas galvas griešanās ātrumam. Bet tad jau laikam nebija nemaz tik traki, ja jau pēc tā vēl kāds ar mani grib sarunāties.

Nu labi, es sevi mierinu! :D

1. janvāris gan atkal pierādīja, ka tas ir datums, kura patiesībā nav, jo tiek vai nu nogulēts vai pavadīts cīņā ar briesmīgām galvassāpēm un dažiem šampja burbuļiem, kas vēl aizķērušies tajās pelēkajās šūniņās, ar ko lielākā daļa cilvēku mēdz domāt. Manā kontā tās bija nogulētas gandrīz 24 stundas. 

Savs paldies šeit, protams, tiek arī Lindai - par ierosinājumu, par uzņemšanu un par naktsmājām un par to, ka ir ko atcerēties.

Nu kaut kā tā man te šodien sanāca.

Bet to vētru es kaut kā nejūtu. Un man patīk cilvēki ar skaistiem smaidiem.

bojāšana

Cilvēkam ir tāda interesanta īpašība (?) bēgt vai izvairīties no problēmām un sarežģījumiem. Vai izlikties, ka tādu nemaz nav un viss ir tieši tik vienkārši, cik iespējams. Bet no tā jau tā problēma nepazūd un gaisā neizkūp. Kas vienam ir atrisinājums, otram varbūt ir vēl lielāks sarežģījums un neizpratne.

Nepateikt reizēm ir sliktāk. Neizrunātais nepazūd, tas grauž katru dienu.

Nebojāsim viens otram dzīvi.

Vismaz vienu. Vismaz vienam.

Jo otra ir diezgan sačakarēta.

paldies vienkāršais

Kārtīga balle, spēcīgs koncerts, garas un ne tik garas manas čīkstēšanas, negulētas naktis, izskriešanās pa mežu, pārēšanās un labs kino.

Emocionāli grūta, bet piepildīta puse nedēļas, kopš esmu atpakaļ, ir pagājusi.

Lai cik ļoti gribētos sēdēt mājās un ne ar vienu nesarunāties. Kārtējais belziens pa pieri un atgādinājums sev pašai, ka jāpasaka paldies maniem draugiem un cilvēkiem, kas ir klāt un sapurina tieši tad, kad nepieciešams. Un tad, kad pašai grūti atzīt, ka vajag. Un tā brutāli sapurina. Bet caur smiekliem un asarām kaut kāda apskaidrība rodas. Vai vismaz nedaudz lielāks sirdsmiers (vai ilūzija par to).

Ja es tagad teiktu, ka viss ir kārtībā, Linda atbildētu: "Tu nezini!". 

Bet es gribētu uzzināt!

pusnakts monologi.

Un tad pienāca rudens. Un milzīgas bailes.

Var jau būt, ka tas viss ir tikai mūsu iedomās un ka paši jau vien sevi noskaņojam tai lielajai rudens depresijai. Bet bez iemesla, šķiet, tādi pieņēmumi nerodas.Tad, kad no kokiem nobirst viss tas zelta skaistums, kas piegādā mums skābekli, nobirst arī daļiņa no manis. Sliktākais laikam, ka nezinu, kura tieši, lai varētu mēģināt saglābt un savākties kopā. Tieši kā I. Ziedoņa rakstītais: "Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk nekā eksplodēt.". Ja nav ne mazākās nojausmas, kas jāsalabo, tad nekas nedarbosies.

Un, ja nezinu, kā savākt sevi - kā lai vēl saprot otru? Patiesībā jau sākumā vairāk domāju tieši par  otru, līdz aizdomājos (kā laikam loģiski tam arī bijā jābeidzas) par kļūdas iespējamību sevī. Tak nē, ne jau. Un te nevaru saprast, kas ir labāk/sliktāk - tas, ka vairāk uztraucos par citiem vai tas, ka par maz piedomāju par sevi. Gan jau ka abējādi. Līdzsvaram taču jābūt, ha. Bet man tā kaut kā sanāk par citiem pārdzīvot dubultā. 

Iespējams, ka pēdējā pus gada pārmaiņas sevī esmu pārvērtējusi un tas tikai man vienai šķiet kaut kas grandiozs. Tik briesmīgi grūti nedomāt sliktu. Bet man rādās murgi un es negribu ticēt. 

Jocīgi, ka, aptuveni pirms gada ap šo laiku, man bija traki priecīgs ieraksts, cik viss ir skaisti un laimīgi. Tagad arī ir! Un ļoti. Tikai nespēju izskaidrot, kāpēc tik ļoti bail kaut ko pazaudēt. Vai varbūt saprast, kas jau ir pazudis.

Normāla dvēseles caureja publiskā telpā. Bet, kad pāri pusnaktij viena sēžu dzīvoklī absolūtā bezmiegā un nav kam to visu uzkraut, lai klausās, manam sirdsmieriņam pietiek arī ar šo.

Laikam jau sākumā vajadzēja rakstīt brīdinājumu, ka te jau tikai kārtējā "par un ap" būšana. Sōrī!

Tas ir tikai rudens. Tas ir tikai nogurums. Tā ir tikai briesmīga baiļu sajūta. Ļoti.

laimīgā sajūta

Gandrīz kā mīlestības vēstule.

Par spīti visām šodienas nepārejošajām galvassāpēm, miegam, nogurumam un samērā sliktajam laikam, esmu tikusi pie vairāku nopietnu un nenopietnu jautājumu atbildēm. Pagaidām pati priekš sevis, taču pilnīgi noteikti, tuvākā vai tālākā nākotnē, tas nebūs svarīgi tikai man vienai. 

Vienmēr esmu zinājusi, ka neesmu no runātājām. Tāpēc retu reizi vienkārši sanāk tāds rakstīšanas noskaņojums, ka vajag tieši tagad un tūlīt salikt burtiņus secībā un padalīties. Kaut vai tāpēc, lai zinātu - ja arī nesanāks pateikt, pastāstīt un izstāstīt, tas tomēr ir tas, kas bijis jāizlaiž uz āru. Tās ir tās lietas, ko desmitiem reižu savās domās izrunāju, bet pagaidām nav sanācis attiecīgais laiks, vieta un situācija, lai izteiktu vienreiz skaļi.

Kas un kad būs tas īstais laiks? Nav ne jausmas un ieplānot nevaru, jo ļoti daudz dzīvoju uz sajūtām. Un, to gan esmu teikusi, ka ne vienmēr mana klusēšana nozīme neveiklu situāciju vai nevēlēšanos runāt. Vairākumā gadījumu tas ir tieši pretēji - jūtos labi un ērti un priecājos par laiku, ko varu pavadīt tieši tā, tieši tajā brīdī un, iespējams, bez vārdiem. Un tas nozīmē, ka tajā brīdī nav tā sajūta, ka varētu sākt vervelēt par un ap visu, kas iešaujas prātā. Lai gan esmu ievērojusi un arī apzinos slikto pusi tai savai labās sajūtas klusēšanai. Otrs cilvēks jau tā uzreiz nevar saprast, ka tajā brīdī galvā šaudās simts skaisti kadri variācijai par tēmu "viss ir un būs forši". 

Bet es mainos. Es ļoti cenšos un man ļoti mazliet sanāk. Un pats galvenais ir tas, ka kopā ar kādu, ar ko jūtu sevi pašu. Ar ko kopā man mazliet sanāk pateikt to, ko domāju un sanāk viegli. Jā, tā sajūta kopā ir mierīga un viegla. Un laimīga! Tā tīri un pa īstam laimīga. Un varbūt tāpēc man ir miers. 

Arī mīlestībā es neatzīstos tāpat vien, tikai tāpēc, ka it kā vajadzētu pateikt. Esmu bijusi situācijā, kad it kā ir brīdis, kad būtu jāpasaka, bet nē - tie vārdi vienkārši nekad nav "nākuši" ārā. Jo tas nav bijis pa īstam. Un es tā, varbūt vecmodīgi, ar atzīšanos mīlestībā nemētājos. Ha.

Bet tagad gan esmu iemīlējusies un mīlu. Un atzīstos visiem, ka tā tiešām ir un pa īstam. Īstāk kā jebkad agrāk.

Vārdi 'es tevi mīlu' bija uzreiz. Pārējais pēc tam.

Un es kaut kā Tev noticēju.

mīļākā kolāža

Par virsrakstu - man vienkārši patīk kā tas skan. 

Brīdī, kad Līga man atsūtīja šo bildi, es zināju, ka kaut kas atkal te jāieraksta. Tikai nezināju, ko rakstīšu. Patiesībā vēl tagad nezinu vai kaut kas saprātīgs sanāks. 

Arī bilde nav nekāds mākslas šedevrs, bet tomēr... Parasts 1. janvāris - rīts, kas patiesībā ir vakars, galvassāpes, sirdssāpes un blakus draudzene, kura ir vienīgā, kas tajā brīdī var un drīkst smieties līdz elpas trūkumam. Un Jaunais gads, kam nu ir jābūt sasodīti veiksmīgam, laimīgam un visādi citādi grandiozam, ir sācies! Wuup-wuup! 

Un tagad, te nu mēs katrs esam sava grandiozā gada noslēgumā. Tas paskrēja ātrāk kā izsprāgst šampanieša korķis. Un sajūta mazliet kā karuselī, ja tā apkopo notikumus vienā prāta vizualizācijā. 

Vienmēr jau var atrast par ko pasūdzēties, bet šoreiz nē. Bija interesanti un kopumā atskatos uz visu ar smaidu. Nezinu, vai esmu kļuvusi gudrāka un mācījusies no situācijām, kas ir bijušas piespēlētas, bet garlaicīgi katrā ziņā nav bijis nemaz. Gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Kaut gan kādā dziļākā prāta nostūrī noteikti kāda mācība ir aizķērusies arī pašai to neapzinoties. Es vismaz tā ceru, ha. 

Bet lai nu kā, daži kopsavilkumi un atziņas tomēr ir. Protams, nekas tāds, ko nevarētu izdomāt jebkurā citā gada dienā, bet nu tā pieņemts, ka gada nogalē tie gali jāsavelk kopā. Pārsvarā jau priekš sevis, bet tā iegājies, ka mazliet vajag padalīties arī ar citiem, ja nu kādam tas interesē (vai kā citādi ir izdevīgi). 

Šodien, kā pie svētdienas, nekas liels nebija ieplānots un pēc brokastīm piesēdos pie sava datoriņa, lai, kā jau katru dienu, informētos par aktuālajiem sīkumiem. Tā sanāca, ka pilnīgi visu dienu nosēdēju dreifējot caur bildītēm un draugu, paziņu un nezināmu cilvēku profiliem. Un mazliet sapratu. Bet vēl neesmu atradusi atbildi, kāpēc tas tā ir. Par to, kāpēc tik sen ir pazudis jebkāds kontakts ar daudziem cilvēkiem, ar ko kādreiz, ja ne ikdienā, tad reizi pa reizei tomēr sanāca pārmīt kādu teikumu. Nemēģinu meklēt  tam attaisnojumu, bet gan veidu, kā to sākt mainīt.

Pēdējā laikā esmu novērojusi sevī tādu īpašību (ja tā to var nosaukt), ka savā galvā varu izdomāt drosmīgākos gājienus un svarīgāko, kas jāpasaka, bet, satiekoties ieslēdzas kaut kāda klapīte, kas neļauj vispār neko pateikt. Un tā es noskatos kā pazaudēju sev svarīgus cilvēkus. Jau kuru reizi. Bet arī šī nav sūdzēšanās, tikai fakta konstatēšana. Jo vienīgi jau es pati varēšu kādu dienu sadot sev pa galvu un saprast, kas un kurā brīdī jādara. 

Vēl viens tāds apdomāts jautājums pēdējā laikā ir tas, vai gadījumā nav tā, ka visas situācijas patiesībā atkārtojas, tikai ar citiem cilvēkiem un mazliet mainītos apstākļos..? Tāda sajūta, ka var paredzēt iznākumu.. Un vai cilvēka vārds var daudz ietekmēt? 

Nevermind.

Nu re`, sanāk, ka kopsavilkums tāds nekāds, jo viss ir aptuveni tāpat kā parasti. Novērtēju katru cilvēku, ko šogad esmu satikusi, katru sarunu, kas ir bijusi, katra nepareizā rīcība, katrs prieks, katra asara, katrs brīdis kaut ko man ir devis. Paldies, pat tad, ja kāds neapzinās, ka ir bijis daļa no mana gada notikumiem.

Un katra jauna iemīlēšanās un katrs jaunais taurenis vēderā. Kas mani ir atradis arī šī gada nogalē un pamatīgi sagrozījis galvu. Jāatzīstas, ka šī ir tāda otrā reize. Mazliet baidos, bet vairāk par bailēm, priecājos. 

Tad jau redzēs, vai tie cilvēki, kam ir paredzēta vieta manā nākamajā gadā, būs atvēlējuši vietu arī man viņu jaunajā un grandiozajā gadā. 

Sagaidīsim, svinēsim un dejosim uz galda! 

Prieka diena

Šodien pamodos ļoti priecīga. Tik ļoti, ļoti, ka gribējās, lai visi to zinātu. Un tas ir tāds vienkāršais prieks, tāds, kas kaut kur ir un viss. Nav tā, ka priecājos par kādu konkrētu lietu, notikumu vai tamlīdzīgi. Dvēseles stāvoklis laikam šobrīd tāds.

Daudz noteikti dod tas, ka esmu beidzot atpūtusies un tā arī jūtos. Ne brīvdienu vai brīva laika dēļ. Liels miers iekšā. 

Ilgi ir bijis tā, ka varu izturēt daudz, bet tas rokenrols, kas bija apmēram pēdējo pus gadu, nolauza mani tā kārtīgi. Jā, tiem, kas uzreiz nesaprot, par ko ir runa - aizgāju no darba Latvijas 1. Rokkafejnīcā. Tas bija lielisks laiks, lieliski kolēģi, lieliska pieredze. Man nav bijušas problēmas ar nakts maiņām vai negulētām dienām/diennaktīm, bet pienāk laiks, kad organisms pats saliek visu pa plauktiņiem un "saka, ka pietiek". Arī man pateica. Brīdī, kad acis vairs nesmaidīja. Un arī par to es esmu priecīga.

Un priecājos arī par visu, kas ir noticis pa šo vasaru. Par cilvēkiem, par notikumiem, par atzīšanos, par iemīlēšanos, par n-tās reizes salauzto sirsniņu. Iepriekšējā teikuma pēdējā daļa noteikti varētu būt gandrīz katra mana ieraksta neatņemama sastāvdaļa, haha. 

Man ir prieks par savu dzīvokli. Jā, arī par to var priecāties, lai gan man joprojām nav virtuves (nu tā, ka nav kur vārīt ēst). Un par saviem dzīvokļa meičukiem, kam nepatīk Elissa, jo viņa visu laiku ņaud. :D

Prieks par to, ka dejoju un ka man ir dota tā iespēja arī mācīt citiem. Tur rodas enerģija, tur ir mīlestība pret savu darbu un tā rezultātu.

Man ir tik daudz prieka, ka jūtos mazliet laimīga. Un laimes sajūta ir lipīga!

Vienīgais, par ko es neesmu priecīga, ir zobu sāpes. Tādas īstas, ka jāiet pie zobu daktera.

Arlabunakti! Jo tieši tad, kad nospiežu pogu "publicēt" , ir jau pāri pusnaktij :)

pret sevi

Ar katru domu, darbību un situāciju es arvien vairāk salaužu to pukstošo muskuli, kas ir kaut kur starp ribām ♥ 

Riskēt? Loģiski, ka var būt 2 iznākumi - salauzīšu pavisam vai arī būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. 

Nezinu, kas mani vienmēr nobremzē.

Bet zinu, ka pati ļauju, lai viss nesanāk tā, kā, iespējams, varētu sanākt, ja es kaut ko darītu lietas labā. 

sagriez pats

Tik precīzi. Un tik skumji. 

slēdzis

Galvā kaut kas saslēdzās, pārslēdzās un ieslēdzās tā, ka 2 dienas no taureņiem vēderā gribējās vemt. Un galvenais, ka nevar saprast, no kā un par ko tas stress. 

Zinu, ka atkal sevi pārsteidzu, bet šoreiz arī daudz atklāju. Kaut ko, kas ir noderīgi man pašai. Protams, ka kādu brīdi galvā bija vēl lielāks mindfuck nekā parasti man ikdienā (kur tā jau ir daudz). 

Bet, runājot ar cilvēku, kurš man - principā necik nepazīstamam cilvēkam - var izstāstīt pus dvēseli ārā.. Tas ļoti aizķer. Un aizķer tā dziļi. Sen nebiju tik ļoti aizrautīgi klausījusies, ko kāds stāsta, katru vārdu dzirdot ar nedalītu uzmanību. 

Un saprast, ka var būt tik ļoti līdzīgi. Tikai lielākā atšķirība, ka es parasti neko nestāstu, es to visu izdzīvoju savā galvā un čakarēju sev prātu tā, ka maz neliekas. Var jau būt, ka vēl neesmu atradusi cilvēku, kam es varētu atļauties kaut ko "izlikt uz paplātes", kaut ko tik ļoti savu. Cilvēku, kurš varētu vienkārši klausīties, varbūt kaut ko piebilst, bet nemācīt mani aiz katra teikuma, par to, kas nav pareizi. 

Sen nebija sanācis satikt cilvēku, kura stāstītajā varu klausīties visu dienu, saprast un nenogurt. Un tā varētu vēl ilgi. Varbūt pat ne sen, bet vispār nē. 

Tikai vēl jāiemācās tā svarīgā lieta - runāt un pateikt. Pateikt, kamēr nav par vēlu. Tas man vēl nesanāk. Vai precīzāk - es laikam vēl baidos no kaut kā.

Un kādā brīdī nesajukt prātā no tā, ka nezinu, ko daru.

paģiru murdziņi drūmās krāsās

Vakar uznāca kaut kādas pārdomas par to, kur es esmu, ko daru un ko gribu. Un šodien, līdz ar diezgan smagām paģirām, atnāca arī drūmās nokrāsās esošas domas un sajūta, ka kaut kāds pamats ir izsists. Ne tik daudz fizisks un apkārtējo apstākļu veidots, cik morāls. Pēkšņi kaut kur izkūpēja viss, pie kā mēģināju pieturēties un no kā ņēmu kaut kāda veida pozitīvo enerģiju, lai uzturētu virzību uz priekšu. Apstājās mana pozitīvā domāšana un pilnīgi krasi pagriezās negatīvā gultnē. 

Lai arī kā vienmēr esmu paļāvusies un ticējusi tam, ka visam ir savs laiks un viss notiks tā, kā un kad tam jānotiek. Šodien man šķiet, ka viss jau ir nokavēts. Tikai slikti laikam ir tas, ka nevaru noteikt, kas tieši. 

Tas lielākais iemesls, kas man liek te tā uz skumjās nots izlikt sevi, ir tas, ka man apkārt ir tik daudz fantastiski, lieliski, talantīgi un gudri cilvēki. Mana sajūta tajā visā ir tāda, it kā es būtu vienkārši nesaprotams, eksistējošs objekts, kas kaut kādu iemeslu dēļ velkas līdzi un, laimīgas sagadīšanās rezultātā, nokļūst tur, kur sanāk. 

Par mērķi te nav ko runāt.

Par stabilitāti arī nē. 

Kaut kur iekšā kaut kas ir salūzis. Tā varētu būt spēja noticēt. Šobrīd es kaut kam ļoti neticu.

Var jau būt, ka šodien man tā vienkārši iznāca morāla caureja un man tikai mazliet pietrūkst saules. Bet var arī būt, ka pietrūkst kas stipri vairāk.

I feel sorry for the wasted life 

pie haosa pierod

"Es pieņemu haosu, bet nezinu, vai haoss pieņem mani"

Pēdējie 3 mēneši ir bijis kā viens liels sprādziens un pilnīgs haoss manā galvā, darbos un domās. Haoss, lai saprastu, ka patiesībā jau nekas nav mainījies. Haoss, lai saprastu, ka viss vēl joprojām ir tieši tāpat, kā bijis līdz šim. No vienas puses tas mazliet nomierina, bet no otras - atstāj to skumjo sajūtu, ka pēc visas prāta lauzīšanas, nekas būtisks nav noticis. 

Biju pilnīgi bez emocijām izpumpēta un apjukusi atkal mēģinot salikt visu pa plauktiņiem un saprast sevi. Neko daudz gudrāka nepaliku un sapratu tikai to, ka vēl joprojām gribu visu to pašu, ko agrāk. Un viss tas man vēl nav. Esmu tikusi atkal tikai līdz nepilnību un kļūdu meklēšanai sevī. 

Un tie skaistie brīži, kas patiesībā neko daudz nenozīmē, tie sāp visvairāk. 

iepazīsties, taurenis!

[Visu turpmāko tekstu jāmēģina nesaprast, jo pati diezko loģiski necentos te izklāstīt. Kārtējās izsvaidītās domas par un ap kādu nelielu situāciju, kas mazliet ir uzlabojusi skatu uz ikdienu. Un vārds 'iemīlēties' ne visos teikumos tiek lietots ar tā "klasisko" nozīmi.]

Gandrīz katra jauna iepazīšanās izvēršas nedaudz par iemīlēšanos. Man tā sanāk. Arī šoreiz.

Un iekšā atkal kaut kāds čīkstulis. Nezinu, kur likties, ko teikt, ko darīt un ko nē. Gribas  saprast visu uzreiz un vienkārši. Man laikam tā vienkāršā un labā īpašība, saudzējot sevi, dzīvot ar "ja būs - būs, ja nebūs - nebūs". 

Bet noliegt nevar - taurenis atkal ir ielidojis kaut kur galvā. Mulsums un muļķīgs smaids sejā. 

Vēl joprojām smīnu par savu saraustīto telefonsarunu; gandrīz kā pamatskolā. 

Lai nesadomātos par daudz, paturu sev to "pārāk forši, lai būtu patiesība" sajūtu. Un ēdu daudz šokolādes.

Par jaunu iepazīšanos! 

Un maniem taureņiem.

pietrūkst

Pietrūkst enerģijas. Tik ļoti, ka pat kilograms šokolādes nepalīdzētu (kaut gan, tik daudz nekad neesmu mēģinājusi apēst)... 
Bet varbūt tā nav enerģija, kas pietrūkst.
Un varbūt pie vainas nav šokolāde.

...[tālāk jālasa ātrā tempā un komiskā stresa izteiksmē] Un vispār es nesaprotu, kas notiek un kam būtu jānotiek! 

Tikai zinu to, ka nav tā kā vajag.
Izglābiet mani!